Leonīda Bergmaņa atmiņas


Leonīda Bergmaņa atmiņas
Stāsti

Attēlu galerija
Pārējie attēli...

 

 

Leonīds Bergmanis
Dzimis 1930.gadā
Lielauces pagastā

 

Manas dzimtas mājas ir Lielauces pagasta ''Priedaiši'', mājas vēsture aizsākās ar

vecotēvu – kura ģimenē bija trīs dēli un divas meitas. Vecākais brālis Frideriks

dienēja pie admirāļa Spādes uz zemūdens flotes kuģa ''Spīdola'', pārējie palika lauku

mājās. Tās toreiz saucās ''Ružas'' un zemes kopplatība pāri par 60 ha.

Kā viņš iegāja tajās mājās?

Viena māsa izprecējās uz Lielauces otru malu, otra māsa nomira, tā mājās palika divi

brāļi – Konstantīns un Arvīds. Vecaistēvs jau gados, vecāmāte arī, bet abi brāļi grib

saimniekot savās mājās. Divi vienā saimniecībā - nevar saimniekot, un vecaistēvs

nolēma sadalīt zemi uz pusēm. Manam tēvam trāpījās 24 ha zemes, pārējais palika

Arvīdam. Tālāk bija tā lozēšana, kuram jābūvējas ārā. Tā loze bija iekritusi manam

papam, ka jābūvējas ārā, tā ''Ružas'' palika kalna galā, arī viss lielais dārzs un Līgo

kalns. Toreiz jau brauca vecākais brālis ar visiem flotes jūrniekiem no Liepājas

svētkus svinēt. Atceros kā laida daudzkrāsainās raķetes, pats vēl puisītis būdams.

Tēvs uzbūvēja pagaidu māju, bet viss jau tika gatavots lielās mājas būvniecībai,

projekts pasūtīts, izraudzīta vieta celtniecībai, dārzs sastādīts. Vectēvs prata

saimniekot, viņam bija savs gateris, sava āboliņa kulšanas mašīna, ar kuru rudeņos

brauca apkārt pa citām saimniecībām, lokomobili kūra, riteņi griezās, visiem tika

nokults. Arī pļaujmašīna palika Arvīda onkulim. Bet Arvīda onkulis bija tāds īpašs,

bez apgriezieniem, mans papus, tam bija apgriezieni, kad viņš pļāva, tad vāle gandrīz

pieci metri plata. Mēs puikas uzceļamies no rīta, memme saka, ejiet sienu vandīt, paps

ir nopļāvis veselu puspļavu. Tā mēs ņēmāmies. Ģimenē viens pēc otra piedzimām,

puikas: Voldemārs, Gunārs, Helmuts, Leonīds, Juris, Andris, māsas: Ilga, Maiga

Rita..1924.gadā – Voldemārs, pēc zināmiem gadiņiem Gunārs, tad es pēc tam Ilga,

mēs visi tā rindiņā, vienīgā lielākā atstarpe, kad piedzima Andrītis – 1943.gadā, bēgļu

gaitās Kurzemē.

Tā mēs visi dzīvojām. Gājām Zebrenes skolā, no tā apvidus, kādas piecas mājas, kādi

piecpadsmit bērni uz skolu kopā, tikai no tā meža viducīša. Toreiz skola bija tā

saucamajā Reņģes muižā, kur Hārds bija dzīvojis. Vācu laikā tur bija kara hospitālis,

skola jau bija dikti smuka, plaši koridori, sporta zāle, īsta pils. Tā mēs paaudžu

paaudzēs uz šo skolu gājām. Mans brālis Voldemārs tieši aprīlī beidza sesto klasi, un

uzreiz iesaukums leģionā.

Kā sadzīvojāt ar brāļiem?

Sadzīvojām ļoti labi, bija, kad puikas izkāvāmies. Vecākā māsa Ilga ļoti cienīja papu,

viņai nepatika, kad papus kādreiz ar memmi sastrīdējās. Vienreiz memme cepa

pīrāgus vai piparkūkas, tā plātsmaize viņai sadega, tur iznāca tāds škandālīts, es to

dzirdēju un Ilga uzreiz jaucās iekšā: Ko tu memme pārdzīvo, sataisīsim vēl mīklu un

viss būs, visiem pietiks. Tā sadzīvojām ļoti labi. Ik pēc pāris svētdienām braucām uz

baznīcu, mums bija smuki rati, speciāli rati un skaists zirgs.

Jums uzvalciņš arī bija?

Bija un mamma vienmēr skatījās, kurš lielāks plēsējs, kurš māk pietaupīt. Helmuts,

tas netaupīja drēbes – kāpa kokā ar jaunajām drēbēm, plēsa bikses. Vecāmāte, tā tikai

lāpīja. Es biju tāds uzmanīgs – bikses nost, kaut ar pliku pakaļu staigāju, bet es taupīju

priekš iziešanas uz baznīcu, uz skolu, uz gadatirgu Aucē. Mani vienmēr ņēma līdzi,

tāpēc, ka man bija ko mugurā vilkt. Helmutu līdzi neņēma, jo tam bikses saplēstas,

dupsis redzams, kur tādu ņems līdzi publikā. Vecākais brālis jau bija man kā tēvs.

Paps viņam nopirka velosipēdu – ''erenpreiss'', viņš mani uz bomīša, uz Auci pie

zobārsta veda. Man zobiņš dikti sāpēja. Pie daktera tā brīnījos, māsiņas baltos halātos,

brālis tikai pačukst, būs jārauj, es ar lielām acīm skatos, ka ņem tās stangas, toreiz jau

šprices nekādas nelaida, iespieda padusē bērnu – tinkš ārā un kārtībā.

Vecākais brālis man bija ļoti mīļš, es ļoti pārdzīvoju, kad viņš krita.

Labi atceros tirgus laukumu Ulmaņa laikos, likās, ka tā pilsēta tāda liela, kā jau

puišelim. Blakus tirgum kafejnīca un tur bulciņas pa dažiem santīmiem, tādas lielas,

saspiest varēja kā kūciņas tik garšīgas. Kakao.

Mamma nevarēja mūs visus uzturēt, Gunārs iestājās mazpulkos, viņam bija

pienākums audzēt nelielus dārzeņu lauciņus – ar saulespuķēm, ķirbjiem, gurķiem.

Nāca pārbaudes un rudenī dalīja balvas. Helmuts gāja pie saimniekiem par puisi. Es

arī paaugos – sākumā mājas govis ganīju, vēlāk gāju ganos pie saimniekiem. Mamma

bija nolīgusi, kad rudenī nākšu mājās, lai būtu apavi skolai, uzvalciņš kā pienākas,

zeķes, cimdi.

Vecmamma visus apadīja?

Sevišķi papus vecmamma – tā visu kaut ko. Mamma arī pati adīja un auda. Viņa

paņēma vecmammas stelles un visiem palagus izauda, tie tika izmazgāti un izklapēti,

to tikai mana memme. Istabas vidū stāvēja stelles, vecmamma un māšeles palīdzēja

uzvilkt nītis, tā mēs darbojāmies. ''Priedaišos '' bija liels ganāmpulks, arī aitu bars,

visiem darba pietika.

Vai pie arkla arī tikāt?

Es netiku, tikai skatījos kā to dara. No tēva daudz ko iemācījos – kā malka jāskalda,

kā jāiesien izkapts, kā jāiesien izkapts rudzu pļaušanai, kādā leņķī jātur pļaujot,

kādam jābūt izliekumam, kā jāsien slotas. Ganos iemācījos grozus pīt no priežu

saknītēm. Tās saknītes grantsbedrēs varēja sadabūt, ļoti smuki grozi sanāca un

izturīgi. Rudenī, kad braucu mājās, visiem grozi bija sapīti. Pie cita saimnieka atkal

iemācījos auklas vīt. Rudenī, kad sākās skolas gaitas, nācām visi mājās. Sekmes man

un Voldemāram bija labas, viņš bija sportists, piedalījās velobraucienos, Gunāram tik

labi negāja. Vecākā māsa Ilga, tā arī būrās, kamēr iekala tos dzejoļus. Vislabākās

sekmes bija man, pamatskolu nobeidzu uz visiem piecniekiem, tikai daži četrinieki,

kas man negāja – tā bija algebra. Ar visu to papa brālēns bija novērojis, ka man ir

ķēriens uz celtniecību un amatniecību. Viņš mani sūtīja prom uz Rīgu, uz būvniecības

tehnikumu. Pieteicos, tiku uzņemts ..., bet pienāca tie laiki ... paņēma projām

1949.gadā.

Vai atceraties kara laikus?

Atceros to brīdi, kad pa radio ziņoja, tajā brīdī biju viens pats mājās, radioaparāts

mums bija, bet elektrības nebija. Paps ar mammu un brāļiem un māsām bija

aizbraukuši uz mammas māsas jubileju. Bija tāds rudenīgs svētdienas vakars, Helmuts

vēl bija ganos, es viens pats klausījos radio. Runāja mūsu prezidents Kārlis Ulmanis:

nāk iekšā krievu armija, nebaidāties latvieši, paliekat savās vietās, es palikšu savā.

Tos Kārļa Ulmaņa vārdus es dzirdēju, man jau pilni desmit gadi bija. Redzēju

lidmašīnas, no kurienes viņas izlidoja ... tā rindā pa pieci, pa pieci, pāri tieši mūsu

mājai.

1941.gadā pārmainījās viss, skolās uzreiz jāstājas pionieros, komjaunatnē. Manu brāli

arī aicināja stāties, bet viņš nē, arī papus teica: Nelien iekšā politikā, nekur citur, jo

nekas nav stabils, paps pats arī nekur nebija iesaistījies. Toreiz krievu armija pie

mums nestāvēja, bet drošs vairs nevarēja būt apkārt visādi vazājās. Sākās zagšanas,

viss tas sākās. Skolās kā labākie tika virzīti pionieri un komjaunieši, kaut arī es labāk

mācījos, vairāk zināju.

Kā izturējās skolotāji?

Skolotāji nemainījās: skolas direktore Klints, skolotāji: Auziņš, Kalnupa. Skolotāju

Rēderi 1949.gadā izsūtīja, skolotājas Blumbergas vīrs bija leģionārs, skolotāji mācīja

kā nākas

Tagad pateikšu par vācu laikiem. 1941.gadā bija vēlēšanas un divi puiši no mūsu

skolas, no vecākā brāļa klases: Lošaks Oļģerts un Kučers, bija nākuši uz skolu un to

bultiņu ar norādi par vēlēšanām bija pasituši uz augšu. Kāds to bija redzējis. Tā viņi

pazuda, par viņiem nekas vairs nebija zināms.

Kuras klases skolēni viņi bija?

Sestās, nezinājām, kur viņi palikuši. Vēlāk izrādījās, ka Kučers bija nokļuvis Kanādā

un atgriezās mājās, par otru puisi – līdz šai dienai nekas nav zināms.

Kad ienāca vācieši, brāli Voldemāru paņēma leģionā, viņš cīnījās Volhovas purvos.

Atvaļinājumu brālis pavadīja mājās, bet es dabūju pleverītu, mani ielika sanatorijā.

Ceturto klasi nevarēju pabeigt. Brālis dienēja pie pulka komandiera par šoferi. Viņam

bija ķēriens uz mūziku, ļoti labi akordeonu spēlēja. 1944.gada rudenī brāli ievainoja,

ievietoja viņu Dzērbenes slimnīcā un tur augusta mēnesī viņš mira.

Arī mūsu mājām tuvojās fronte, sāka nākt iekša vācieši. Pirmā ''Priedaišos'' parādījās

inženiertehniskā vienība, kura vienmēr atradās tālu aizmugurē. No frontes nāca

sadragātā tehnika un viņi to remontēja, ja nevarēja saremontēt, tad ņēma lielgabalus

nost un izmantoja kā tanketes braukšanai. Dzīvoja viņi mūsu mājā, kādu pusmāju viņi

apdzīvoja. Nē, barbariski vācieši neuzvedās, dārzu neizbrauca, vienmēr prasīja

atļauju. Maskēšanās nolūkos tika izrakts bunkurs. Kad saņēma paciņas no savējiem,

tad mūs bērnus ar šokolādi cienāja, viņi savādāki bija, ne mums kas pazuda, ja

vajadzēja kādu oliņu – paprasīja, pienu vajadzēja, prasīja, tādi inteliģenti.

Vai saimniecības darbos vācieši palīdzēja?

Maz, mēs paši visu padarījām. Rudenī pie biešu novākšanas un kartupeļu talkās daži

atnāca palīgā. Manai vecākajai māsai vācietis Hosts slīpējās klāt, bet viņa atbildēja:

Nāks krievi atpakaļ, ko tad? Bet viņš neatlaidās, sūtīšot projām, kamēr ceļš vaļā, pie

savas mātes uz Vāciju. Aizsūtīja vēstuli, jo tur frontes nebūšot, no Berlīnes tālu.

Brauciet un tur dzīvosiet. Māsa ļoti negribēja šķirties no saimniecības, no visa kā. No

savas zemes, no savām mājām negribēja iet ārā. Māja, viss mūžs, pašu iekopts,

šausmīgi sāpīgi, es to saprotu tikai tagad. Man kā puišelim .. vienalga, bet arī

negribējās no mājām braukt projām. Visi mēs bijām kopā, visi draudzīgi. Netālu no

mājām ezers – gājām sestdienās peldēties – visa ezermala pilna ar bērniem, pāri par

četrdesmit galviņām sanāca. Viens otru pieskatījām, peldējāmies – dažādas spēles

izgudrojām.

Tad ienāca krievi – tie pavisam citādi. Pirmais jau pazuda velosipēds, tad mammu bija

aptīrījuši – pulksteni paņēma, no atvilktnes gredzenus, viņi kā nabagi ienāca iekšā.

Mūsu mājas – tieši tā frontes līnija no Šauļiem, iesita iekšā to ķīli līdz Tukumam. Jūrā

tika izsēdināts desants, ieradās jūrnieki. Atceros, mums visapkārt rudzu lauki,

skatāmies, nāk krieviņi, apsēžas pie sētas – izbalējuši, saguruši, kājas ar lupatām

aptinuši, attaisa savu ''rukzaciņu'' 'vaļā, tur kaut kāda maizīte. Pienāk māte un dāvā

viņiem pienu. Zaldātiņi padzēra pienu un aizgāja. Tikko viņi projām, tā uzreiz iejāj

sētā trīs zirgi: vācu virsnieks ar palīgiem: ''Rusiš soldaten nebija''? Memme nezina ko

teikt, mēs bērni nedrīkstējām neko teikt, uzreiz bija jālaižas projām. Mamma

atbildēja, ka neko nav redzējusi. Tā viņi aizjāja. Tikai pēc kādas pusstundas

dzirdējām, ka mežā sāka šaudīties. Laikam ielenca, kaut kas tur bija.

Tajā laikā uzdarbojās vietējie partorgi, kas gaidīja sarkanos.

Tie bija vietējie cilvēki?

Vietējie, vai nu poļi vai latgalieši, kas bija par puišiem strādājuši pie saimniekiem.

Viņi vairāk piekrita sarkanajiem, sāka pazust cilvēki – pie Auces mežā, trīs aizsargi

nošauti. Sāka naids rasties, neapmierinātība.

Kara laikā Jūs bijāt skolnieks?

Gājām uz skolu, mācījāmies, vācu valodu mācījāmies – viss bija kā pienākas.

1944.gadā bija jāaiziet no mājām, vācu divīzija atkāpās, viņi vēl noprasīja: Jūs

nebrauksiet līdzi? Vācu fronte aizbrauca. Krievi iebrauca ar lieliem ratiem, lielgabalus

nostellēja pie mājas stūra, ratus ogu krūmos iekšā, memme tikai nopūtās: Ak,

šausmas, ... . Paps: Ko tu viņiem aizrādi, viņi liks savu lielgabalu, kur viņi gribēs. Kad

vācu armija devās projām, sapratām, ka daļa lopu būs jālikvidē. Vācieši par cūku

iedeva maisu cukura un otru cūku paņēmām līdzi vezumā.

Uz kurieni jūs devāties?

Mēs braucām uz Kurzemi, bet principā visus dzina projām uz Liepāju, uz kuģi, lai

sūtītu tālāk uz Vāciju. Mēs dzirdējām, ka mana tante bija braukusi, vēl divas paziņas,

kuģis bija nogremdēts kaut kur pie Kēnigsbergas. Mēs baidījāmies braukt, tikai

raudzījāmies kur no kolonas varētu nogriezties sānu ceļā. Kolona izbrauca ārā pie

Blīdenes un kamēr žandarmērija bija atgājusi, mēs ātri sānceļā iekšā un prom uz

Remti. Aizbraucām līdz Matkules pagastam, tur pie Abavas.

Kas jums bija paņemts līdzi bēgļu gaitās?

Viena gotiņa un viena aitiņa.

Kur palika pārējās gotiņas?

Visas tika atdotas projām. Bēgļu gaitās devās visa ģimene, vienīgi vecākais brālis

armijā ... . Gunāru vācu armijā neņēma, jo viņš dzimis 1926.gadā. Krievi noteikti biju

paņēmuši. Brālēns tika darba dienestā, viņu mēs satikām pie Blīdenes, sniega aizsargvārtus liekot gar ceļa malu. Tieši ziemā mēs braucām. Matkulē saimnieki

mums iedeva vienu istabiņu, uztaisījām divstāvu nāras, iekārtojāmies.

Cik ilgi bēgļu gaitās nodzīvojāt?

Līdz kapitulācijai. Toreiz īstas ziemas nebija. Papam bija jābrauc prom uz fronti,

munīciju vest. Ziema draņķīga, viss dubļos, zirdziņš novārdzis, jo ar barību švaki, ēst

nav ko. Gaidām tēvu mājās, viņš atgriezās, bet bez ķēvītes – tā gājusi bojā uzlidojuma

laikā. Atkal bija tās frontes līnijas, apmēram divus kilometrus no mājām. Nebija droši,

mēs pabraucām iekšā mežā pie Imulas, pāri Tukuma – Sabiles ceļam. Skatāmies: lido

lidmašīnas, bet nemet bumbas, tas bija kaut kur 7.maijā. Ar Helmutu un Gunāru

izejam netālu no krustojuma, nāk vācieši no Tukuma puses Tie vācieši nāk un uzreiz

met tos ieročus, savus automātus met kaudzē, grāvī iekšā, visu ņem nost un met grāvī

kaudzē. Nepārtraukta kolona gāja. Kolona aizgāja, mēs izgājām no meža un braucām

atpakaļ pie saimniekiem uz ''Saulriešiem''. Arī saimnieki bija izbraukuši. Tā mēs

atgriezāmies atpakaļ.

Kapitulācija. Netālu atradās meža birze, tā bija pilna ar vācu mašīnām, motori

saspridzināti. Mēs puišeļi – Gunārs, Helmuts, es ejam, mūs interesē tās mašīnas

apskatīt – viena mašīna pilna ar jaunām, siltām flaneļa segām, otrajā mašīnā – tauku

floškas, tās mēs paņēmām. Mašīna ar raķetēm, visādas raķešu kastes. Gunārs pacēla

velēnu un atrada pistoli, labi, ka viņam bija tādas vācu bikses, galos ar gumiju. Ejam

mājās, esam pusotra kilometra no mājām un nāk pretī krievu armija, visi mongoļi.

Gunāru paņem ciet, Helmutu paņem ciet, man izkrata kabatas: Ej mājās, laidies.

Gunāru un Helmutu paturēja, galvenais tā pistole Gunāram. Viņš bija to kabatu

izplēsis un pistoli nolaidis lejā gar stilbu. Arī viņi vēlāk tika palaisti. Papu uzreiz

paņēma ciet uz filtrācijas nometni Matkulē. Mēs visi bijām ļoti satraukušies, pilnīgi

''beigti'' – memme sēž, nezina ko darīt, saimnieks saka: Ieeļļo to pistoli, ietin drēbē,

aiznes un ieroc zemē. Vēlāk mēs to pistoli tā arī neatradām. Raķešu kasti arī

noglabājām, kad braucām mājās no bēgļiem, krievi pie Lestenes atņēma visas tās

raķešu pistoles, visu ''apbruņojumu''.

Atceros to laiku, kad krievi taisīja balli pagalmā. Paņēma un no saimnieka dēļiem

uzsita galdus, krieviem bija tās plintnieces formās, arī papu sauca pie galda. Viņš

izstāstīja, ka viņam frontes laikā gāja bojā zirgs, ķēvīti nošāva ar šķembu. Krievu

virsnieks uzreiz pasauca savu palīgu un nokomandēja: Brauciet un atvediet

saimniekam zirgu! Tā mēs tikām pie otra zirga. Gotiņu arī izturējām, mājas saimnieks

bija atļāvis šķūnīti un mēs vienā galā uztaisījām stūrīti lopiņiem. Abavas pļavās atļāva

savākt sienu, izziemojām gotiņu un aitiņu. Gotiņai piedzima teliņš, memme teica; Vismaz otra gotiņa būs.

Maija mēnesī atbraucām savās mājās. Sastādījām kartupeļus 29.maijā, bērni vēl

aizgāja palīgā kaimiņiem sastādīt kartupeļus. Gribējām ātrāk visu savest kārtībā.

Uzradās pārvaldnieki, tie skaitījās desmitnieki: jums šogad jānodod gaļa tik un tik

kilogrami, 60 kilogrami, memme: Kur lai es ņemu? Ja nevarat nodot, tad uz Sibīriju

vai ... . Ar asarām acīs nokāvām telīti. Mēs centāmies, lai mūs neizved uz Sibīriju.

Paps atsāka mežniecībā iet darbos, brauca un zāģēja sašķembotos kokus, Helmuts

izmācījās par zāģu vīlētāju. Tā mēs pēc kara atsākām saimniekot savās mājās. Pagasts

iedeva pupiņas, veselu ha apsējām, bērni tika likti pie ravēšanas.

Miera jau nebija, parādījās mežabrāļi. Puiši, kas armijā nebija gājuši, kuri nevēlējās

iet krievu armijā, kuri nebija mierā ar jauno iekārtu, sāka organizēties un iet iekšā

mežos. Viņi bieži nāca uz mūsu mājām, pēc piena, pēc maizes. Kā tu savējam

tautietim neiedosi. Dzirdējām, ka lietuviešu grupa tur bija apvienojusies. Sākumā viņi

dzīvoja netālu no Īles sanatorijas pa tiem kalniem.

1948.gadā uzsāku mācības Rīgā, tehnikumā. Mani, kā lauku puiku, pasniedzēji labi

ieredzēja. Puse bijām no laukiem, otra puse pilsētnieki. Jāvēl kursa vecākais – par

vecāko Bergmani. Man bija labas sekmes, arī komjaunatnē spieda, bet es nestājos.

Vakara nodaļā mācījās Slēde, viņš tika tiltu būvniekos. Brīvlaikā, mājās atbraucot,

prasu papam: Kur tad zirgs? Pienāca mežabrāļi un uzprasīja uz nedēļu zirgu, ka

viņiem vajadzīgs zirgs. Paps pa ausu galam bija dzirdējis, ka viņi bunkuru taisīšot,

netālu no mūsu mājām. Baļķus viņi veda no citas vietas, lai nebūtu pēdu, ka koki

tuvumā izcirsti. Pamatīgu bunkuru bija uzbūvējuši, nosaukuši par ''Īles'' bunkuru.

Patiesībā jau ''Priedaišu''', jo pie Īles toreiz dzīvoja tā mazā grupa, vēlāk grupas

apvienojās. Viņu vadonis Krauja, tāds jauns puisis. Mana memme maizi cepa viņiem.

Miltus gādāja no Lietuvas, lietuviešu grupā bija 15 cilvēki, arī gaļu gādāja no

Lietuvas. Lietuvieši tajā laikā labāk dzīvoja. Šī mežabrāļu grupa nebija naidīga, kaut

ko šaut .... , viņi dzīvoja klusi un mierīgi. Tajā pavasarī jau gājuši ārā no meža, tā man

stāstīja dzīvi palikušie, ar kuriem es tikos pēc daudziem gadiem, bet grupā bija iegājis

tāds Vītoliņš no čekas, nodevējs. Grupa tika iznīcināta. Es tai skaitā tiku iekšā.

Kā jūs tikāt iekšā? Kāds sakars rīdziniekam ar mežu?

Helmuts dzīvoja turpat ''Preidaišos'', viņš bija zāģu vīlētājs, jo visus mežus gar vācu

ierakumiem, kas bija šķembu pilni, cirta nost. Viņam tie mežabrāļi bija sadevuši

naudu, lai brauc uz Rīgu, lai sapērk zābakus, pulksteņus, visu ko, pat čekistu formu lai

nopērkot. Helmuts veikalus nezināja, visus Rīgas veikalus, pat Zvirgzdu salas

tirdziņu, es zināju. Bija saraksts, es gāju viņam palīgā sapirkties. Uz Brīvības ielas

stūra bija ''войнторга'' veikals, tagad mājas augšējā stāvā ir Vairas – Vīķes Freibergas

dzīvoklis. Tajā veikalā arī visus pagonus dabūju, formas sapirkām, neviens nekādus

dokumentus neprasīja. Modri Zihmani, kurš tagad dzīvo Liepājā un raksta dzejoļus,

apģērba čekista formu, nu īstais čekists izskatījās. 1949.gada 17.martā viņi visi iekrita.

Šausmīgas kaujas bija bijušas, bunkurs tika iznīcināts.

Mani saņēma ciet 21.martā.Tieši sākās otrā mācību stunda, sākās fizika, ienāk

pasniedzējs Biļūns, viņam līdzi viens privātā; Bergmani, jūs pie direktora! Es tā

iekšēji nodrebēju, uzeju augšā pie direktora, viņa uzvārds Krevs, laikam latgalietis.

Svešie saka: Ņemam līdzi šo puisi, viens no viņiem prasa: Знаете что ваш дом

бандитов содержал?' Atbildēju, ka neko nezinu.

Bet jūs jau vietu nezinājāt?

Principā zināju, jo es viņiem piegādāju papīru rakstāmmašīnām, skrejlapām, grāmatas

ar brāli abi apgādājām. Tā mani aizveda pa Voldemāra ielu projām, tieši uz čekas

pagrabiem.

Skolā es arī uzzināju, ka visa ģimene paņemta, to man pateica Zebrenes skolas klases

biedrs Uldis Janševskis, kura tēvs bija virsnieks. Viņš atskrēja un pateica: Leon, jūsu

visa ģimene ir ciet, visi sasēdināti mašīnā, sasietas rokas un aizvesti. Tajā brīdī tikai to

es zināju.

Kāds bija pateicis?

Redziet kas. Tomēr es tur biju bijis, vienam svinējām dzimšanas dienu, spēlēju

akordeonu. Nezinu vai tajā reizē kāds spiegs arī grupā jau bija. Kaimiņienei čekisti

bija apjautājušies, vai Gunāru arī satikusi? Viņa varēja pateikt ''nē'', bet atbildējusi ''jā''

un čekistiem ar to pietika, ka tomēr Gunārs ir zinājis. Viņam 10 gadi iedeva. Bet man,

toreiz man nepilngadīgajam ... 25 + 5, jūlijā tikai pilni 19.palika, tāpēc, ka biju

sagādnieks. Jau skolas gados ar krievu valodu man grūti gāja. Uz pratināšanu tiku

izsaukts tikai divas reizes pie izmeklētāja Meldera. Kad sēdēju augšā, stūra mājas

ceturtajā stāvā, gandrīz varēju ieraudzīt Marijas tantes Cēsu ielas dzīvoklīti, kur abi ar

brālēnu īrējām istabiņu. Sapratu, ka skatos pēdējo reizi ... ar asarām acīs vēl

noraudzījos uz Brīvības ielu. Melderis pēc dabas bija mierīgs, neko daudz man

neprasīja, uzprasīja tikai par brālēnu Edgaru, kurš leģionā dienēja, atbildēju: Neko

nezinu. Patiesībā es arī neko nezināju. Tā manu lietu noslēdza. Pēc divām nedēļām

tiku no čekas pagrabiem ārā un uz centrālcietumu projām. Centrālcietumā tiku apakšā

5.kamerā tur, kur parastos laikos ievietoja pa vienam cilvēkam kamerā, pa vienai

gultiņai, bet mūs pa trim, pa četriem turēja. Iemeta lāviņu iekšā, kur mēs gulējām,

logiem priekšā dēļi. Savā starpā nevarējām sazināties, kad iemācījos morzu, uzzināju,

ka trešajā kamerā sēž mans papus. Laiku arī nezinājām, kad pa klonu sāka vazāt

toverus, katlus, zinājām, ka būs brokastis, pusdienas. Sargs attaisa vaļā lodziņu, ieber

mazu kausiņu cukuru, iedod jēlu maizīti kādi 350 gr visai dienai. Pusdienās bija zupas

bļodiņa. Ēdām ar koka karotēm, zupa smirdoša, zivju asakas un žaunas, kad paberzēju

pa zupas bļodiņas dibenu, smiltis vien čirkstēja. Ēst ļoti gribējās, es to zupas šķidrumu

nodzēru. Sēdēt uz gultas vai atgulties dienā neļāva, ja biju pret nakts skapīti atspiedies

uzreiz sekoja klauvējiens pie durvīm; Karceri gribi! (krievu valodā). Bija jāsēž vai

jāstaigā, kā no sešiem rītā, tā līdz desmitiem vakarā, nedrīkstēja ne piesnausties, neko,

absolūti neko. Lasīt arī nedeva, kā muļķi sēdējām. Kamerā pie mums iesūtīja divus

latgaliešus, tieši tajā laikā iekrita Lieldienas, viņiem bija gavēnis. Viņiem arī kādu

paciņu atsūtīja. Man nebija kam sūtīt, mamma viena pati mājās ar mazo brālīti un

māsiņu palikusi.

Mājās, tajā gadā bija tāds smuks āboliņš, papus bija sapļāvis. Atbraucis pilnvarotais

un veselu vezumu aizveda. Vēlāk dzirdējām, ka viņš uz tā vezuma nošauts. Kas viņu

nošāva? To neviens nezina. Vai nu mežabrāļi bija novērojuši, vai kāds cits.

Galvenais, mana mamma to maizi cepa, lietuvieši miltus piegādāja. Vienu reizi nedēļā

izcepa 9 maizes kukuļus, kad maize bija izcepta, padeva ziņu. Istabas logā tika ielikta

lampa, tad mežabrāļi zināja, ka maize gatava. Tā viņi bija norunājuši. Iznāca vīri

mežmalā, lampiņa deg, bet pēc maizes ieradās pavisam no citas puses. Gaļu paši

lietuvieši piegādāja. Bunkurā tika izbūvēta noliktava, caur egles stumbru izvadīts

skursteni. Laimīgā kārtā tajā ziemā bija maz sniega, kad vīri tuvojās bunkuram, tad no

ceļa pilnīgi ar lekšanu nolēca nost un tad tikai tuvojās bunkuram, lai pēdas nemanītu.

Bet ar visu to, vīri bija iekrituši. Viņu vidū ir bijis nodevējs.

Mana pratināšana ātri beidzās – martā sākās un 28. maijā lieta tika noslēgta. Mūs

visus sasauca centrālcietuma zālē, un katram tika nolasīta viņa lieta – veselu nedēļu

lasīja. Tā solīdi, kāda lieta katram piešūta, tad atkal nedēļa tiesa ... . 23.jūnijā mūs

aizveda uz Palasta ielu, tur bija Baltijas kara apgabala tribunāls: Tiesnesis pulkvedis

Benjamiņš, piesēdētājs, Rohvards, otru piesēdētāju esmu aizmirsis.

Kā notika tiesa?

Tiesa ilga veselu nedēļu. Mūs dzina ar konvoju, onkulis pakrita uz sliekšņa, karavīrs

uzreiz ar durkli klāt, domāja, ka bēgs. Mūs tiesāja pa vienam, tulks bija latvietis.

Pastāstīšu kā atklājās, ka Benjamiņš ir latvietis. Viss notika caur tulku, tie, kuri zināja

krievu valodu paši saprata. Katram lasīja priekšā nozieguma sastāvu, tad bija

spriedums. No Lielauces tika izsaukts partorgs, izpildu komitejas priekšsēdētājs un

vispirms viņi liecināja, kādi tie Bergmaņi ir. Uzreiz varēja redzēt kā viņi bija ādu

mainījuši. Korps, izpildu komitejas priekšsēdētājs, ar kuru kopā bēgļu gaitās bijām

izbraukuši, tā mēs viņu zinājām, viņš neko sliktu neteica, bet partorgs, Uščenko, tas

bija vienreizējs – tie ir nacionāli, tie ir ... . Otrā dienā gaidījām spriedumu.

Konstantīnam Bergmanim – piespriests nāves sods, par cik nāves sods ir atcelts, tad

pantu: 25 + 5, stingrā režīma lēģerī, Arvīdam Bregmanim, nāves sods atcelts: 25 + 5,

Fricim Zeikmanim, visiem pēc kārtas. Nākošiem lasa: Gunāram Bergmanim – 10

gadi, Birutai Būčiņai, nepilngadīga – 3 gadi, Jurim Bergmanim: nepilngadīgs – 3 gadi

 Leonīdam Bergmanim par ziņu sniegšanu, par nepaziņošanu – draud 58.pants – 25

+5 stingrā režīma lēģerī. Tādi paši soda mēri Veltai Bergmanei un Jānim Bergmanim.

Tagad katrs varēja teikt pēdējo vārdu. Piecēlās mana māsiņa Veltiņa: Cienījamā tiesa,

lūdzu manam tētim noņemiet to nāves sodu un iedodiet man, jo es ar mežabrāļiem

vairāk tikos. Sākās debates, tulks paliek malā un tiesas priekšsēdētājs sāka ar manu

māsu latviski runāt. Atklājās, ka viņš ir tīrais latvietis. Nu ja, to tulku jau ņēma tikai

dēļ krieviem. Visi noskatījās, ka mēs tādi jaunieši vien bijām. Tēvam toreiz nepilni 50

gadi ... drausmīgi.

Uz kurieni jūs aizsūtīja?

Mūs notiesāja, tad vairs mazās kamerās neievietoja, ielika notiesāto kamerās.

Centrālcietumā ir tāds pirmais korpuss, pa 60 cilvēkiem vienā kamerā. Viens no

ieslodzītajiem skaitījās kameras vecākais, tika nozīmēti divi dežuranti dienā, kas

mazgāja grīdas un tīrīja ''parašas''. Tajā mucā mēs neko nedarījām, cietāmies. Pēc

uzvārdiem nevienu nesauca, uzvārda pirmais burts '''B'', nozīmēja Bergmanis vai

Bērziņš. Bērziņa nav – tad Bendiks: ejiet ar drēbēm. Viņš salādēja maisā visas savas

mantas un aizgāja. Mēs nezinām, kurš viņš palika. Tā mūs pa vienam izsauca.

Kaut kur 2. oktobrī, nolasa ''B''- ejiet. Izeju lauka, telpa pilna ar cilvēkiem, skatos,

mana māšele. Runāt nedrīkstēja, visapkārt čekisti ar šautenēm. Nostādīja ierindā,

piedzina klāt vagonu, tieši pretī Matīsa kapiem, to Stolīpina vagonu ar restēm. Katram

kulītē tika izdots maizes kukulītis un siļķe, piesakot, ka tēju dabūšot vagonā. Sadzina

atsevišķās kupejās, kas paredzētas 6 cilvēkiem, mūs ievietoja 17. Vecīšus izvietojām

apakšā, mēs jaunie iekārtojāmies augšējos plauktos. Tikām pievienoti lielākam

vilcienu sastāvam.

Iebraucot Krievijā – sniegs un visur tikai rakstīts ''кипяток'', sākumā domāju, tās ir

stacijas, bet visām vienādi nosaukumi. Prasu savējiem un man paskaidroja, ka tas ir

karstais ūdens. Kad pārbraucām pāri Urālu kalniem, Čeļabinskā, visus no vagona

laukā, jāiet uz pirti. Man jau tas ''rukzaciņš'' viegls, tikai veļa un krekls iekšā, bet tam

Kreicbergam, tam bija pilns maiss; sausiņi atsūtīti, pārējais – viņš jau gados, kaut kur

ap 55. Arī turpmākais – tikai kā izrādījās, pie krimiķiem. Mēs tā vairāk vienā stūrītī,

kādi 18 gabali. Tajā pirmajā naktī jau apzaga, Kreicbergam pārgrieza somu – visi

sausiņi prom. Mēs to visu pateicām konvojam, ka tūlīt te sāksies kautiņš. Mūs ātri

izlaida caur pirti, drēbes pārkarsēja, paši nomazgājāmies un uz vagonu projām. Atkal

devāmies ceļā. Kādu nedēļu braucām. Pēc nedēļas esam iebraukuši stepē –

Kazahstānas stepē, Džezkazganā. Kad attaisīja vaļā durvis, visi izgāzās lauka – vesels

ešelons pa ceļam bija sakabināts.no Krievijas, no Moldāvijas – pāri par 300

cilvēkiem. Tālāk dzelzceļš negāja – tikai šaursliežu. Mūsu lēģeris atradās 60 km no

Baikanuras kosmodroma. Toreiz jau mūris nebija lēģerim apkārt, tikai dzeloņdrātis un

milzīgas lampas. Braucot naktīs cauri Sibīrijai, daudzās vietās spīdēja lēģeru ugunis,

vīdēja naftas un gāzes torņi. Toreiz arī rudens tāds mīksts bija Kazahstānā. Lēģerī

mūs ielika karantīnas zonā. Ienāca apsargi un sadalīja pa brigādēm, dažus aizsūtīja uz

blakus nodaļām. Ieradās viens latviešu brigadieris, ierauga mūs jaunos un uzreiz

prasa: Ko tad jūs? Bet ko tad pats esiet? Kādā specialitātē? Atbildu, ka esmu tehniķis

celtnieks. Viņš tālāk: Elektriķi ir kādi? Mauriņš man piebiksta: piesakies, ka esi

elektriķis. Tā mēs abi kļuvām par elektriķiem. Latgalieši bija atvēruši māla

podniecības cehu. Rēdlihs bija uzgājis interesantu māla slāni – podiņu ražošana tika

labi nostādīta un viņiem vajadzēja elektrību. Esošie stabi akmens pamatos bija pavirši

ielikti, diezgan gari, vajadzēja sakārtot. Stabā es nebiju kāpis, tādēļ inženieris mani

pamācīja: Tu droši sit tos papēžus stabā iekšā. Man jākāpj stabā un jāurbj caurumi

izolatoriem. Viņš vēl māca: Tu droši tajā jostā atgāzies un darbojies, bet es tikai

spiežos stabam klāt. Sāku pierast, man tās kājas garas, es trīcu. Savilkām tos vadus,

domāju par stiprināšanu, inženieris tikai lūr no apakšas, vai es pareizi daru. Tā tiku

pie pirmā darba. Tur ilgi darbiniekus nevajadzēja, līnija beidzās.

Tad ieradās brigadieris no transporta līnijas, reizē arī pārbaudes komisija: Šahta,

šahta, šahta – kuram virszemē, kuram pie oglēm. It kā skatījās pēc kategorijām. Man

piedāvāja šahtu transporta brigādē. Piekritu. Sākumā biju vagona sakabinātājs,

jānobīda no sliedēm rūda, jāskatās, lai vagoni no sliedēm nelektu ārā. Pirmo reizi

braucu lejā šahtā – man bija dziļākā šahta, 340 metri, tā Džezkazganā visdziļākā jaunā

šahta. Nobraucu lejā, jāsit tuneļi, jātiek klāt pie slāņa, kur tā īstā rūda. Urbēji ņēmās,

kas spridzina, kas rūdu dzen ārā. Šahta attīstījās, es tiku tai brigādē un izrādījās, ka

šahtu vada brīvlaists vācietis, Kemmels. Viņš prasa man: Vai esmu vācietis? Latvietis.

Mums nāks jauna lokomotīve no Čehoslovākijas, nebūs vairs tā vecā – krievu, es jūs

uzlikšu par mašīnistu uz jaunās. Piekritu. Jauno lokomotīvi atsūtīja, nolaida lejā

jauna, smuka krāsa, kabīne ērta, viss izgaismots. Sēžu kā kungs iekšā, bet galvā

kaska jātur. Viss silts, elegants. Tie vecie tā lūrēja uz mani; redz, tas ticis pie jaunās

mašīnas vadīšanas. Vācieši mani ieredzēja, es arī solīdi strādāju, bez avārijām. Tas

krievs, tas francūzis – tie taisīja avārijas. Viņi bija braukuši ''luksaforos'' iekšā,

saskrējušies, pat manējai lokomotīvei brauca virsū. Labi, ka ieraudzīju. Skatos, aiz

līkuma uguņi, mani pārmijniece ir palaidusi – man zaļā, tādēļ droši braucu ar saviem

lielajiem vagoniem. Biju pirmais, kas veda vagonus – pašizgāzējus. Ieraugu, nāk virsū

lokomotīve, lieku uz bremzēm, vagoni nobremzēja, tikai mana lokomotīve, tā skaņa,

lekt ārā nevaru, saspiedīs. Kā viņš deva ar pamperu pret manējo – lokomotīvi no

sliedēm neizsita, tikai visi vagoni no sliedēm laukā. Sliedes izgrieztas. Pusdienu

ņēmāmies, kamēr sataisījām visu kārtībā.

Vienreiz nodzisa elektrība šahtā, es palieku 2 km attālajā iecirknī. Nebiju paņēmis

līdzi lampiņu. Pie cepures vienmēr vajadzēja būt lampiņai. Tā ar kāju slidinājos līdz

ejai, bet biju, pašam nemanot, samainījis sliedes. Kā biju pārgājis uz citu sliedi,

nezinu. Drošības tehniķi vienmēr brīdināja, ka lampiņai jābūt līdzi pie cepures, kaut

vai tu esi vadītājs. Šahtā nostrādāju 5 gadus.

Par darbu jums maksāja?

Tanī laikā mans darbs neko nemaksāja, ja būtu strādājis brīvais – nopelnītu 3000 rbļ.

mēnesī. Mašīna ''Победа'' maksāja 2600 rbļ. Man mēnesī maksāja 150 rbļ, un tos

maksāja tikai pēc Staļina nāves. Cilvēciski smagi darba apstākļi, tādēļ daudzi salūza,

neizturēja, novājēja. Arī es dabūju kādus trīs mēnešus ar caurlaidi pastaigāt. Sākām

organizēt sporta nodarbības. Ziemā noorganizēju slēpošanas grupu – distance 10 km,

kopā ar garnizona apsargiem. Distance nolikta gar Baikanuras dzelzceļa maģistrāli. Es

paņēmu pirmo vietu. Visi nāca mani sveikt, mūzika spēlē, radio translācija ziņo, ka 10

km distancē pirmo vietu paņēmis Bergmanis, mašīnists no šahtas. Uzzinājuši jauno

ziņu, arī liepājnieki nāca sveikt.

Kur atradās jūsu tēvs, brāļi?

Ar tēvu vienu brīdi bijām gandrīz vienā ''lagpunktā''. Kad šo uzzināja apsargi, tēvu

aizsūtīja uz Balhašu. Onkulis bija Sibīrijā – meža darbos Tjumeņas apgabalā. Otrs

onkulis – Vorkutā. Vairāk kopā bijām ar brālēnu Jāni. Otrā punktā, šahtā ''Centrāle''

strādāja Helmuts, viņš pieņēma vagonus un bija sevi tā nodzinis – kauli un āda.

Helmuts tika slimnīcā un viņu no šahtas atbrīvoja. Tie, kas smēķēja un mainīja

mahorku pret maizi, tiem klājās ļoti smagi. Katram ieslodzītajam vislielākā vēlēšanās

bija – kaut es varētu paēst, kaut iedotu to pašu rupjmaizes gabaliņu. Nākot iekšā

lēģerī, kad jūtama maizes smarža no ceptuves: Kaut es varētu paēst cik gribu! Tas

gabaliņš maizes, 450 grami dienā, bija gaužām mazs un ja vēl trāpījās klaipa apakšējā

daļa, tad nebija ko ēst. Kad tika izpildīta norma, tad aizejot uz ēdnīcu, tev pončiks

pienācās, jau zupa labāka, maizes gabals lielāks. Neko citu nedomājām: tikai kā paēst.

Paciņas es nesaņēmu.

Vai cilvēki dalījās?

Tie, kas paciņas saņēma, tiem labāk klājās, arī speķītis atsūtīts. Visādi jau bija. Divi

brāļi kurzemnieki, meta laukā sapuvušu, bet tev nedeva, ar pārējiem nedalījās.

Vienīgais, kas dalījās bija Aivars Visvaldis. Viņš bija vienīgais. Viņa vecāki bija

Amūrā, tie sūtīja vismaz divas paciņas mēnesī. Lēģerī mēs blakus gulējām. Aivaram

Visvaldim norāva roku, viņš bija pielikts pie rūdas spridzināšanas. Viņš rūdu ar trosi

vilka iekšā bunkurā, no kurienes bēra vagonos, tad es tos vagonus vedu projām. Rūda

iet tā saucamajā bunkurā un apakšā divi ar hidrauliskiem mehānismiem, tā saucamiem

skifiem. Trose bija sametusies un viņš nepaspēja roku izņemt ārā. Roku iespieda

iekšā, viņš palika bez labās rokas. Un ar kreiso roku Aivars tik smuki zīmēja un

rakstīja.

Kad Aivars Visvaldis atnāca mājās, viņš uzsāka darbu VEF ā, radiomezglā. Daudzi

bija neizpratne, kā viņam atļāva strādāt, kā viņš tur nokļuva. Visur un vienmēr

darbojās arī cilvēciskais faktors. Radiomezglā Aivars nerunāja, tikai izvēlējās mūziku,

tikai lika latviešu gabalus. Vienreiz viņam izteikts rājiens, ka viņš par daudz latviešu

mūziku spēlējot – Vinteru, Pauli Saksu, tos vecos Ulmaņlaika gabaliņus. Kaut arī

viņam nebija labās rokas, mākslinieks viņš bija īsts – tādus zīmējumus, tādus

apsveikumus rakstīja ar kreiso roku, ka jābrīnās. Tur viņam bija ķēriens. Arī smukais

kaligrāfiskais rokraksts. Viņa brālis tika nošauts centrālcietumā. Toreiz, kad

apcietināja Gunāru Astru, Rodi, es viņus zināju un pazinu. Viņi mani aicināja, bet

atbildēju, ka esmu savu izcietis, visai tai ''šļurai'' esmu gājis cauri, tagad mani liek

mierā, man ir darbs, samaksa normāla, es vairs nemaisos nekur. Pietiek man, esmu jau

iznīcināts, mana karjera izputināta. Biju domājis būt Rīgas galvenais arhitekts, viss

tika iznīcināts.

Tika sagrauta un iznīcināta cilvēka būtība.

Atgriežoties pie notikumiem izsūtījumā. Nodibinājām pulciņu, tādu kā pagrīdes

organizāciju, kurā sanāca gaišākie prāti – Bērziņš, Zīverts. Spāde lēģerī strādāja par

grāmatvedi, viņam 10 gadi bija iedoti, bet viņu aizsūtīja uz Timmertau. Mēs turējām

to savu identitāti – Modris Zihmanis, Teodors Spāde. Es nodarbojos ar mūziku un ar

sportu. Iemācījos ģitāru spēlēt, arī trompeti pūst, kad bijām pusbrīvlaisti. Mēs,

latvieši, kad bija svētki, salasījāmies visi kopā, klusu nodziedājām ''Dievs, svētī

Latviju'', nolasījām savus dzejoļus. Uzraugi uzreiz klāt: Ko jūs dariet? Mēs beidzam,

ejam projām un viss kārtībā. Citreiz, paši izraudzījāmies vietu, kur Jāņus nosvinēt,

jubilejas, savus svētkus. Uzturējām latviešu garu. Lietuvieši tāpat, igauņi tāpat darīja.

Un māsas?

Sākumā Ķengerā viņas bija kopā, jaunāko aizsūtīja uz Balhašu. Ķengerā viņas

strādāja ķieģeļfabrikā un māsa bija ielaidusi vienu roku maisītājā.

Visa ģimene Latvijā atgriezās pakāpeniski, sākot ar 1957.gadu. Sākumā papus, tad

brālis Helmuts, tad Ilga un es. Visvēlāk atgriezās Veltiņa, kad Ķengerā bija tā

sacelšanās, kad ar tankiem bija mēģinājuši apspiest – viņas, tās sievietes bija milzīgi

cīnījušās. Par to viņas dabūja vēl klāt divus gadus, stingrākā režīmā. Zihmanim

atņēma visus viņa dzejoļus, visus melnrakstus.

Atgriežoties Latvijā, kur apmetāties uz dzīvi?

Atgriežoties Latvijā, paliku Rīgā pie Marijas tantes. Vispirms aizbraucu uz savām

mājām pie papus un pie memmes ... māte sagaidīja savu dēlu. Pavadīju kādu mēnesi

laukos. Saimniecībā taisījās ievilkt elektrību, papus saka: man jāizcērt 70 elektrības

stabi, nāc palīgā. Nolēmu vēl darbā nestāties, gāju palīgā stabus sagatavot. Bija

karstais jūlija mēnesis. Tos stabus izcirtām, papus man lielāko naudas summu iedeva,

vismaz varēju kurpes un uzvalku nopirkt, lai Rīgā sāktu uz ballēm iet. Sāku domāt par

darbu, aizgāju uz tramvaju – trolejbusu pārvaldi, par cik man ir tiesības, jo biju

lokomotīvi vadījis. Skaitījos septītās kategorijas elektrovilciena mašīnists. Pirms tam,

kad jau sākās runas par mājas iešanu, vācieši gribēja mani pierunāt, lai eju uz

Ļeņingradas kalnu institūtu par inženieri. Nē, es teicu, vispirms aizbraukšu – gribu

redzēt māti, tēvu, savus brāļus un māsas. Paldies, Dievam, viņi visi bija palikuši dzīvi.

Daudzi neatgriezās. No Zebrenes neatgriezās: dakteris Zeltiņš, šausmīgā nāvē gāja

bojā – pa lifta šahtu nokrita lejā, Žani nosita – uzkrita virsū baļķis. Vēl daudzi. Divi

brāļi Grīnbergi – jau bija atbrīvoti, matus bija ataudzējuši un nākošajā dienā jābrauc

mājās: viņš saka: aiziešu vēl uz 42 šahtu, viņš bija drošības speciālists. Kad rūdu

spridzina, kur kāds akmens karājās, viņam bija jānogāž lejā. Nebija apskatījies un 8

tonnas akmens masas viņam virsū. Apglabājām stepē, kalējs, Vaivods, uztaisīja

krustu, uzrakstījām : Par Dzimteni sapni pagalvī liku. Grīnbergs, jauns puisis, dzimis

1948.gadā, šodien vēl tur guļ.

Toreiz, kad atgriezos, man jau bija 27 gadi – visa jaunība, viss bija pagājis. Mēs

izturējām, tikai tādēļ, ka nebijām pīpmaņi un nodarbojāmies ar sportu. Sports kaut kā

mūs arī izklaidēja, kaut kā skumjumu nodzina nost.

Latviešiem bija savs orķestris, mums sava grupiņa, ģitāra, trompete, vasarā varējām

koncertu nospēlēt. Atļāva atbraukt sievietēm no Kingīras – dāmas no lēģera ieradās,

arī manas māšeles. Mēs visi vēl skvēriņā nofotografējāmies, paši tos kociņus

sastādījām, tā bija mūsu zaļā daba. Visapkārt stepe. Pavasarī uzzied tulpes, viss sazaļo

un divās nedēļās paliek tikai sausā, plikā stepe. Vēlākos gados tikām laisti arī uz

pilsētu – tā pilsēta cūcīga, kazakiem tualetes nav, tikai tādas kleķa mājas. Vietējais

iznāk laukā, uzmet kažoku augšā, izdara savas vajadzības – šitāda cūcība, šausmīgi.

Kad mūs sāka laist mājās, šurp sāka braukt brīvprātīgie. No Daugavpils atbrauca kāda

dāma un čalis, man viņš bija jāapmāca par lokomotīves vadītāju. Dāma sitās man klāt:

nebrauc mājās. Nekādā gadījumā, jūs atbraukuši komjaunatnes sūtīti, mēs savu

izcietuši. Viena ukrainiete, saņem manu roku, otru uzliek virsū un skatās uz mani,

atbildu: Nav laika romantikai.

Pēc visiem streikiem palēnām sāka laist mājās.Lēģerī bija ieslēgta radiotranslācija, tā

nospēlē mūziku un vienalga, kurā vietā tu atrodies, tu dzirdi. Diktors sāk lasīt: tāds

uzvārds ... , tāds uzvārds, sods izciests, atbrīvots. Nolasa, Bergmanis Leonīds ..., no

prieka nezināju ko darīt, visi darba biedri apsveic. Otrā rītā jābūt komandantūrā, tur

būs dokumenti un biļete. Man ar brāli jābrauc reizē, tas bija aizgulējies. Šoferis kādu

laiku gaidīja, uz Džeskazganu līdz stacijai 20 km ceļš jābrauc, mēs aizbraucām.

Helmuts vēlāk atbrauca mājās.

Pirmo reizi, kad iesēdos vagonā, nodomāju, kad braukšu ar to skaisto lokomotīvi.

Skatos, jā, stāv manam vagonam priekšā tā skaistā lokomotīve, kura vedīs mani uz

Dzimteni.Tagad es zinu, tagad es tikšu, tagad es braucu uz mājām, Ar visu to, tas tik

vienkārši negāja. Tā krievu daba parādījās Maskavā. Maskavā nebiju bijis, Kurskas

stacija atrodas blakus Rīgas stacijai. Stāv takšu rinda un viņi tik to vien gaidīja, ka

pienāks pasažieris. Prasu taksometra vadītājam: Man vajadzīga Rīgas stacija. Labi, es

jūs aizvedīšu. Viņš nodragāja pa Maskavu kādus 60 km, jo 60 rbļ. bija man

jāsamaksā. Izrādās, tā stacija ir turpat blakus. Nokompostrēju biļeti un vakarā sēdos

vilcienā uz Rīgu. Devu brālēnam ziņu, lai zinātu kurā vagonā es būšu. Rīga, vilcienam

ienākot Rīgas stacijā, skatos ... uz perona visi mani sagaidītāji. Atvērās durvis ... es

atgriezos mājās. Visa mana dzīve bija pagaisusi. Liktenis tāds ir, vecāki nebija nekur

iesaistījušies, ne 1941. gadā, ne vēlāk, kaut arī piedāvājumi nāca. Papus vienmēr teica

nē ... nē un viss.

Kad atgriezāmies mājās, viss bija izvazāts. To māju, protams, atremontējām, visi

apprecējās un neviens vairs tajās nepalika.  Tagad palikusi ir tikai lielā kļava. Māsa

Ilga atnāca uz Jūrmalu, otra māsa arī, nebija vairs neviena, kas tur paliek. Mamma

nomira un māju novēlēja man, bet es neiešu prom no trolejbusiem. Rīgā dabūju

dzīvokli, kaut arī pēc 17 gadiem, arī izpeļņa laba. Mēs bijām kategorijā – izsūtītie, aiz

mums ''špiki'' stāvēja. Man viens lāga puisis pateica: Leon un vēl vienam, es esmu

sekotājs. Tāpēc viņš sastāvēja komjaunatnē, lai tiktu par maršruta priekšnieku. Igauņi

jau teica, kāpēc jūs nestājaties partijā, būtu paši sev priekšnieki, tagad visu pārņem

krievi. Visi viņi tiek amatos.

Man patika piedalīties dziedāšanā, dziedāju vokālajā kvartetā pie Viktora Sama, vēlāk

pārgāju uz ''Ausekli'', Rīgas radiorūpnīcas kori.Ar kori bija braucieni uz ārzemēm, bet

tagad jautājums ar tiem izsūtītajiem. Man bija saruna ar T.Pētersonu, kā jūs tikāt?

Mums deva līdzi ''špikus'' – četri gabali vienā braucienā, kas mūs pieskatīja. Devām

koncertu Rostokā, vakars operas kafejnīcā, pie galdiņa viens no viņiem. Ilgvars , kurš

sēdēja pie galdiņa kopā ar vācieti, bija izpļāpājies kaut ko sliktu, nebijām vēl

atbraukuši mājās, ka ziņa jau priekšā. Nedrīkstēja izrunāties, viss ''o' key'' bija jāsaka.

Arī rakstot biogrāfijas, visi sīkumi jāuzraksta. Es rakstīju, ka esmu bijis izsūtījumā,

bet ne vienmēr tik smalki skatījās, tas bija atkarīgs arī no priekšniecības, no rūpnīcas

vadības, arī no diriģenta, ja viņš pasaka: šis cilvēks man ir vajadzīgs, dodiet viņam

''špiku'' līdzi, bet viņš brauks.

Esat daudz ceļojis?

Bijām Bulgārijā, Rumānijā, vairākas reizes Vācijā. Kad atvērās mūris, uzreiz tikām

Rietumvācijā, vispasaules koru festivālā Limburgā. Dabūjam skatē labas vietas, mūs

labi uzņēma, daudz aicināja, daudz dabūjām ceļot. Vienreiz dabūju drazas pēc

koncerta Rumānijā. Rumāņu draugi teica: paņemiet savus piecus draugus līdzi un

brauksim pie manis, aiziesim uz vīna pagrabu. Māris jau zina ko ņemt: Rozenbergu,

Bergmani, Napoleonu. Visi sakāpām mašīnā iekšā un aiziet. Mums vienos naktī bija

jābūt mājās, mēs mazliet aizkavējāmies un stundu vēlāk atgriezāmies. Ienākot

viesnīcā, stāv mūsu partijas sekretārs: Cikos jābūt mājās? Vienos. Kur tad jūs bijāt?

Aizkavējāmies, kājām dabūjām nākt, sabiedriskais transports vairs negāja. Ilgvars

zināja, ka es nedzeru, bet tos pārējos izprašņāja. Otrā dienā visi mieru salīga.

Citu reizi, aizbraucām uz Rumāniju, rumāņi prasīja, lai viņiem atvedam šujmašīnas,

pēc tām liels pieprasījums. Mūsu Zauveriņš bija nopircis piecas un to vienu viņš

iedeva man, lai iztirgoju. Kamēr tirgojām šujmašīnas, bijām nokavējuši ekskursiju.

Atkal Ivanovs mūs lamāja. Atvainojāmies un viss. Kad brauciens bija ar kuģi, tad

pārbaudīja, kādas kasetes vedam mājās. Kontrolēja rietumu kasetes, žurnālus.

Brēmene, pastaigājoties savā kompānijā, skatāmies, tas rajons tāds pustukšs, māja,

lieli skatlogi, līdz Māris ierauga: Re, kāda manekene? Bet nekustas, sēž dāma. Izrādās

meitu māja. Māris: Vai patiesi dzīva? Tā bija dzīva, es saku: Vai neredzēji, kā ar

actiņu piemiedza. Aizgāja un pats pārliecinājās, ka dzīva: Viņa arī man ar aci

piemiedza. Čehoslovākijā atkal tāds atgadījums. Pa Kārļa tiltu ejam uz Kārļa Marksa

laukumu, bet negājām pa ielu, kur tramvajs kursē, bet pa paralēlo. No vienas mājas

sāka mums prezervatīvus lejā mest – bijām gājuši meitu mājai garām.

Kolektīvie braucieni ar kori deva dzīvei savu nokrāsu, iespēju padomju laikos redzēt

un iepazīt dzīvi ārpus režīma, kaut sirdī vienmēr bija smeldze. Atmiņas ir dzīvas, tās

ik pa brīdim atgriežas. Es biju lepns, kad papus atveda mājās smukus zaļus ratus ar

oranžiem riteņiem. Zirga iejūgs viss jauns un smuks, biju lepns, ka papus varēja tikt

pie tā visa klāt, varēja lepni aizbraukt uz baznīcu. Viņš tikai ar vekseļiem, aizņēmās

naudiņu un centās atdot, pārdeva aitiņu, cūciņu. Vai šodienas cilvēks var dabūt to

Dzimtenes mīlestību, saimnieka godu, darba atbildību? Tie smukie Zebrenes lauki, tās

druvas, tās sakoptās mājas.

Īsa vēsture ar mūsu ''Priedaišiem''. Kas tur palika? Par māju izmaksāja kompensāciju,

katram pa trim tūkstošiem rbļ. – iznāca 15 lati, pēc visām naudas reformām. Māju

pārdevām meža tehniķa dēlam – Jānim Ansonam, viņš skaitījās Breša zemnieks.

Laukos iztaisīja meliorāciju, tika uzbūvēts šķūnis. Jānis bija apsējis visas laukus,

druvas viļņojās, bet sabruka šķūnis, sašķobījās saimniekošana. Kundze Sandra

aprecējās otro reizi un tagad saimniecība atkal plaukst.

Mans vecākais brālis būtu bijis īstais saimnieks ''Priedaišu'' mājās, viņam jau bija

līgava, kuru viņš mīlēja un viņa brauca pie viņa. Valdim patika lauku darbi, viņam

pilsēta nepatika. Viņš būtu bijis īstais saimnieks.

Uzskatu, ka vainīgi ir abi režīmi: gan Staļina, gan Hitlera.                            

Dzīves stāsti

Dzīvesstāstu atmiņu krājums ''Atmiņu vijums''
Katrs stāsts ir tikai maza daļiņa no cilvēka dzīves.
Lasīt vairāk...


Aldas Roķes atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Mazsalacā
Lasīt vairāk...


Veras Krieviņas atmiņas
Dzimusi 1956.gadā Noriļskā
Lasīt vairāk...


Andra Jordāna atmiņas
Dzimis 1930.gadā Tukumā
Lasīt vairāk...


Ingrīdas Muskares atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Bolderājā
Lasīt vairāk...


Aleksandras Lūres atmiņas
Dzimusi 1910.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Zaigas Grīnbergas atmiņs
Dzimusi 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Valijas Kalnietes atmiņas
Dzimusi 1943.gadā Susējas pagastā
Lasīt vairāk...


Metas Kronbergas atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Bīriņu pag.
Lasīt vairāk...


Dzintras Isakas atmiņas
Dzimusi 1941.gadā
Lasīt vairāk...


Marijas Moisejas atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Daugavpilī
Lasīt vairāk...


Staņislava Lavrinoviča atmiņas
Dzimis 1927.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Ilmāra Veliņa atmiņas
Dzimis 1931.gadā Liepupē
Lasīt vairāk...


Vijas Ķerpes atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Irinas Holmas atmiņas
Dzimusi 1924.gadā
Lasīt vairāk...


Pētera Bērziņa atmiņas
Dzimis 1927.gadā Lubānas pagastā
Lasīt vairāk...


Maijas Circenes atmiņas
Dzimusi 1942.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Vijas Teteres atmiņas
Dzimusi 1929.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Rasmas Braueres atmiņas
Dzimusi 1924.gadā Ilzenes pagastā
Lasīt vairāk...


Māras Dreimanes atmiņas
Dzimusi 1937.gadā Mazsalacas pag.
Lasīt vairāk...


Andra Kristapsona atmiņas
Dzimis 1935.gadā
Lasīt vairāk...


Artūra Purava atmiņas
Dzimis 1919.gadā
Lasīt vairāk...


Smuidras Liepiņas atmiņas
Dzimusi 1930.gadā Ādažu pagastā
Lasīt vairāk...


Gunāra Ivāna atmiņas
Dzimis 1922.gadā
Lasīt vairāk...


Ritas Tones atmiņas
Dzimusi 1933.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Laimoņa Upmaļa atmiņas
Dzimis 1927.gadā Ērģemes pagastā
Lasīt vairāk...


Roberta Jurcika atmiņas
Dzimis 1930.gadā Bauskas rajonā
Lasīt vairāk...


Jāņa Tītmaņa atmiņas
Dzimis 1929.gadā "Vecvēveros"
Lasīt vairāk...


Rasmas Krastiņas atmiņas
Dzimusi 1936.gadā Ropažu pagastā
Lasīt vairāk...


Zuzannas Rjabcevas atmiņas
Dzimusi 1944.gadā
Lasīt vairāk...


Brigitas Laimiņas atmiņas
Dzimusi 1947.gadā Krasnojarskas novadā
Lasīt vairāk...


Loretas Kalniņas atmiņas
Dzimusi 1954.gadā Jakutijā
Lasīt vairāk...


Mārītes Bogdanovas atmiņas
Dzimusu 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Jura Jankovska atmiņas
Dzimis 1939.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Jāņa Plātes atmiņas
Dzimis 1947.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dzintras Jātnieces atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Liepājas raj. Lažas pag.
Lasīt vairāk...


Česlava Kučinska atmiņas
Dzimis 1928.gadā Ludzas apriņķī
Lasīt vairāk...


Intas Bulēnas atmiņas
Dzimusi 1951.gadā Krasnojarskas novadā
Lasīt vairāk...


Gaidas Kampes atmiņas
Dzimusi 1938.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dainas Ģērķes atmiņas
Dzimusi 1929.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Voldemāra Rantiņa stāsts
Dzimis 1924.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Elitas Lindenbergas atmiņas
Dzimusi 1948.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dzintras Rudzītes atmiņas
Dzimusi 1936.gadā Alūksnes rajonā
Lasīt vairāk...


Romāna Rudzīša atmiņas
Dzimis 1931.gadā Maskavā
Lasīt vairāk...


Georgija Raitupa atmiņas
Dzimis 1928.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Hildas Krogzemes atmiņas
Dzimusi 1932.gadā Ternejas pagastā
Lasīt vairāk...


Maigas Ivanočko atmiņas
Dzimusi 1933.gadā Ķeipenes pagastā
Lasīt vairāk...


Dzintara Kaulakāna atmiņas
Dzimis 1944.gadā Liepupes pagastā
Lasīt vairāk...


Ināras Zeidmanes atmiņas
Dzimusi 1930.gadā Limbažos
Lasīt vairāk...


Leonīda Bergmaņa atmiņas
Dzimis 1930.gadā Lielauces pagastā
<


Liānas Mauriņas atmiņas
Dzimusi 1934.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Lijas Čerņikovas stāsts
Dzimusi 1934.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Voldemāra Eglīša atmiņas
Dzimis 1923.gadā Valmieras apriņķī
Lasīt vairāk...


  • Projektu līdzfinansē: