Dzintara Kaulakāna atmiņas


Dzintars Kaulakāns
dzimis 1944.gadā
Liepupes pagastā

 

Vectēva, astoņpadsmit ha īpašumā un mājā, dzīvojām un strādājām. Zemnieku saimniecība bija apgādāta ar nepieciešamo inventāru, uzceltas ēkas, iegādāti mājdzīvnieki, pat smagā automašīna un kuļmašīna „Imanta”. Vectēvs nomira pirms manas piedzimšanas, tēvs atradās dienestā – Balvu 7. pulkā, aizsargos, vēlāk mobilizēts vācu armijā. PSRS armijas gūstā nokļuva jau 1944. gada septembrī, līdz gada beigām apsūdzība bija pabeigta un 1945. gadā no Rēzeknes cietuma tika aizvests uz plašajiem Krievijas lēģeriem.

Par tēva likteni līdz 1991.gadam neko nezinājām, ne māte, ne es. Vienkārši pazudis bez vēsts.

1949. gada 25. martā, man nedaudz pāri 4 gadiem, māsai nedaudz pāri 7 gadiem, mūs izveda. Izveda naktī, ļaujot kaut ko paņemt līdzi, un jāapģērbjas 20 minūšu laikā. Sākumā izmitināja kopā ar citiem Liepnas pagasta iedzīvotājiem, Šestakovas sādžas, Jekaterinoslavskas ciema padomes, Omskas apgabala plašajā stepē. Mammai jākopj teļu grupa, vēlāk, kad paaugos, kopā ganījām un kopām teļus. Krievu mājas saimnieki deva mums kartupeļus, paši dzērām teļiem atvesto pienu, iemācījāmies cept plāceņus no graudu pelavām.

Nākamajā gadā mammu pārcēla uz kolhoza Ždanova centru- apkopt 15 govju grupu. Mūsu ģimene bija vienīgā latviešu ģimene Solncevas ciemā. Tuvākie latvieši bija 6 - 7 km attālumā. Mamma pati šuva mums apģērbu, laida skolā. Vairākkārtējie lūgumi, kaut ko uzzināt par tēvu, palika bez atbildes. Tāpat pārcelšanās uz tuvējo graudsaimniecības sovhozu – Raisova, kur par darbu maksāja naudā, palika uz papīra.

Beidzoties oficiālajam represiju termiņam, represijas faktiski nebija beigušās. Komunistu vara bija labi sastrādājusies savā starpā, kolhozā strādājošie tika uzskatīti par kolhoza īpašumu.1957. gada 5. jūnijā, mammas izraudātā un izlūgtā izziņa Nr. 01-374, no Šerbakuļas rajona, majora Tjufanova, neko nenozīmēja. Kolhoza priekšsēdētājs nedeva pasi un neatļāva atstāt govju grupu, tāpat kā nedeva transportu uz tuvāko – 200 km attālo dzelzceļa staciju.

Tikai 1958.gada 20. maijā, kad beidzot, trīs dienas pirms vilciena, Omska – Maskava atiešanas, mammai izdeva pasi, kolhoza priekšnieks, automašīnu un ar savu sainīti, pusotras nedēļas braucām virzienā uz dzimteni. 1958.gada 31. maijā es jau sēdēju uz saiņiem Alūksnes stacijā. Rudenī iesāku mācīties Alūksnes 2. vidusskolā, dzīvojām pie onkuļa Alūksnē. Mamma un māsa iestājās darbā kolhozā „Draudzība”. Ieejot kantora ēkā, mamma ieraudzīja pie sienas savu pūra skapi. Tā ģimenes manta bija kļuvusi par kolhoza īpašumu, šoreiz LPSR (Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika).

Pēc pamatskolas pabeigšanas, sāku meklēt arodskolu, kurā deva apģērbu, bija kopmītne, nemaz nezinot, ka izbraukt no kolhoza man neļautu priekšsēdētājs. Palīdzēja nejaušs atgadījums ar Oktobra svētkiem. Alūksnē uz Oktobra svētku demonstrāciju, dzelzceļa kolektīvs palika bez plakātiem, lozungiem un nekur nevarēja dabūt noformējumu kolonas gājienam. Onkulis palūdza man to izdarīt. Par noformējumu ieinteresējās izpildkomitejas deputāts un uzzinot par mani, manu statusu, nokārtoja visu un varēju iestāties Ogres profesionāli tehniskajā skolā.

Skolu beidzot strādāju uz traktora, vēlāk par šoferi. Neklātienē beidzu LLA  ar inženiera – mehāniķa diplomu. Darba lielākā daļa ir Zemgales pusē.

Dzimtajās mājās līdz pensijai dzīvoja mamma, bet vēlāk pārcēlās uz Balviem pie meitas. 1989. gadā sākās pārmaiņu laiks, sākās tautas atmodas laiks, iesākās īpašumu izvērtēšanas laiks. Bija jaušama cerība un ticība, ka būsim saimnieki savā zemē. Par konfiscēto vecātēva zemnieku saimniecības mantu, pārskaitīja mammas kontā 11216 Repšus, jeb 56 latus. Par 18 ha zemi – 59,7 sertifikātus, kurus nācās pārdot par 360 latiem. Aprēķinot mammas pensiju, tajā neiekļāva Sibīrijā nostrādāto laiku līdz 1958. gadam, jo Iekšlietu ministrija pastāvēja uz to, ka mamma brīvprātīgi nodzīvojusi Sibīrijā. Kārtojot savu pensiju, saskāros ar tādu pašu skaidrojumu, ka man vajadzēja atgriezties Latvijā 1957. gada 21. februārī, 14 gadu vecumā – ar lidmašīnas čārterreisu. Ja PSRS režīms deva 20 minūtes mantu sakravāšanai, tad LR deputāti, lai represētie atbrauktu, nedeva ne minūti, izdots likums 1995. gada 27.aprīlī. Par Politiski represētās personas statusa noteikšanu, komunistiskā un nacistiskā režīma cietējiem.

Mēģinot pierādīt, ka man pensijas aprēķins ir nepareizs, ka es 14 gadu vecumā nevarēju, nedrīkstēju atstāt Sibīriju, vajadzēja sarakstīties ar: IM, TM, LM, CTB, Saeimu, Valsts kanceleju, deputātiem, 5 gadus. Pirmo reizi mūžā saskāros ar tiesu.  

Pašreiz jau nav nekāda pārsteiguma saņemt no augstām amatpersonām parakstītus dokumentus vai noklausīties interviju. Bet ministrijās vēl ir tik daudz nekompetentu ierēdņu, kas nevēlās neko citu kā tikai augstāku algu un mazāk darba, kur nu vēl runāt par sapratni. Vienīgi CTB izprata situāciju, noorganizēja (diemžēl bez manas klātbūtnes), LM, TM, IM sanāksmi, lai izskatītu manu pieprasījumu par represiju faktisko laiku no 1949. gada līdz 1958. gadam. Atbildību neuzņēmās neviens, jo vajadzēja labot MK noteikumus Nr.165. Rakstiski tika solīts, ka darbu pie mana jautājuma turpinās, un tajā pat laikā, Ministru prezidentam, toreiz A.Kalvītim, no 11.02.2007. vēstule Nr. 5-15 – 11/3948, tika skaidri nodefinēts atteikums, iesniegt labojumus. LM pārstāvis, I.Alliks uzskata, ka represētajiem ir ļoti daudz privilēģiju, būtu labi, ja pensionāru vispār nebūtu.

Dzīves stāsti

Dzīvesstāstu atmiņu krājums ''Atmiņu vijums''
Katrs stāsts ir tikai maza daļiņa no cilvēka dzīves.
Lasīt vairāk...


Aldas Roķes atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Mazsalacā
Lasīt vairāk...


Veras Krieviņas atmiņas
Dzimusi 1956.gadā Noriļskā
Lasīt vairāk...


Andra Jordāna atmiņas
Dzimis 1930.gadā Tukumā
Lasīt vairāk...


Ingrīdas Muskares atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Bolderājā
Lasīt vairāk...


Aleksandras Lūres atmiņas
Dzimusi 1910.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Zaigas Grīnbergas atmiņs
Dzimusi 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Valijas Kalnietes atmiņas
Dzimusi 1943.gadā Susējas pagastā
Lasīt vairāk...


Metas Kronbergas atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Bīriņu pag.
Lasīt vairāk...


Dzintras Isakas atmiņas
Dzimusi 1941.gadā
Lasīt vairāk...


Marijas Moisejas atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Daugavpilī
Lasīt vairāk...


Staņislava Lavrinoviča atmiņas
Dzimis 1927.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Ilmāra Veliņa atmiņas
Dzimis 1931.gadā Liepupē
Lasīt vairāk...


Vijas Ķerpes atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Irinas Holmas atmiņas
Dzimusi 1924.gadā
Lasīt vairāk...


Pētera Bērziņa atmiņas
Dzimis 1927.gadā Lubānas pagastā
Lasīt vairāk...


Maijas Circenes atmiņas
Dzimusi 1942.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Vijas Teteres atmiņas
Dzimusi 1929.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Rasmas Braueres atmiņas
Dzimusi 1924.gadā Ilzenes pagastā
Lasīt vairāk...


Māras Dreimanes atmiņas
Dzimusi 1937.gadā Mazsalacas pag.
Lasīt vairāk...


Andra Kristapsona atmiņas
Dzimis 1935.gadā
Lasīt vairāk...


Artūra Purava atmiņas
Dzimis 1919.gadā
Lasīt vairāk...


Smuidras Liepiņas atmiņas
Dzimusi 1930.gadā Ādažu pagastā
Lasīt vairāk...


Gunāra Ivāna atmiņas
Dzimis 1922.gadā
Lasīt vairāk...


Ritas Tones atmiņas
Dzimusi 1933.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Laimoņa Upmaļa atmiņas
Dzimis 1927.gadā Ērģemes pagastā
Lasīt vairāk...


Roberta Jurcika atmiņas
Dzimis 1930.gadā Bauskas rajonā
Lasīt vairāk...


Jāņa Tītmaņa atmiņas
Dzimis 1929.gadā "Vecvēveros"
Lasīt vairāk...


Rasmas Krastiņas atmiņas
Dzimusi 1936.gadā Ropažu pagastā
Lasīt vairāk...


Zuzannas Rjabcevas atmiņas
Dzimusi 1944.gadā
Lasīt vairāk...


Brigitas Laimiņas atmiņas
Dzimusi 1947.gadā Krasnojarskas novadā
Lasīt vairāk...


Loretas Kalniņas atmiņas
Dzimusi 1954.gadā Jakutijā
Lasīt vairāk...


Mārītes Bogdanovas atmiņas
Dzimusu 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Jura Jankovska atmiņas
Dzimis 1939.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Jāņa Plātes atmiņas
Dzimis 1947.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dzintras Jātnieces atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Liepājas raj. Lažas pag.
Lasīt vairāk...


Česlava Kučinska atmiņas
Dzimis 1928.gadā Ludzas apriņķī
Lasīt vairāk...


Intas Bulēnas atmiņas
Dzimusi 1951.gadā Krasnojarskas novadā
Lasīt vairāk...


Gaidas Kampes atmiņas
Dzimusi 1938.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dainas Ģērķes atmiņas
Dzimusi 1929.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Voldemāra Rantiņa stāsts
Dzimis 1924.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Elitas Lindenbergas atmiņas
Dzimusi 1948.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dzintras Rudzītes atmiņas
Dzimusi 1936.gadā Alūksnes rajonā
Lasīt vairāk...


Romāna Rudzīša atmiņas
Dzimis 1931.gadā Maskavā
Lasīt vairāk...


Georgija Raitupa atmiņas
Dzimis 1928.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Hildas Krogzemes atmiņas
Dzimusi 1932.gadā Ternejas pagastā
Lasīt vairāk...


Maigas Ivanočko atmiņas
Dzimusi 1933.gadā Ķeipenes pagastā
Lasīt vairāk...


Dzintara Kaulakāna atmiņas
Dzimis 1944.gadā Liepupes pagastā
<


Ināras Zeidmanes atmiņas
Dzimusi 1930.gadā Limbažos
Lasīt vairāk...


Leonīda Bergmaņa atmiņas
Dzimis 1930.gadā Lielauces pagastā
Lasīt vairāk...


Liānas Mauriņas atmiņas
Dzimusi 1934.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Lijas Čerņikovas stāsts
Dzimusi 1934.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Voldemāra Eglīša atmiņas
Dzimis 1923.gadā Valmieras apriņķī
Lasīt vairāk...


  • Projektu līdzfinansē: