Maigas Ivanočko atmiņas

Maiga Ivanočko
dzimusi 1933. gadā
Rīgas apriņķa Ķeipenes pagastā
 

Esmu dzimusi Ķeipenes pagasta “Ķentenu” mājās. Šai mājai ir sava vēsture. Nomiruši ir iepriekšējie māju saimnieki, mantinieki šo māju pārdod. Mans vectēvs – Eduards Vilciņš to nopērk, tieši pirms Pirmā Pasaules kara. Jāmaksā bija tikai ar zelta naudu - cara laika zelta rubļiem. Vectēvs nāk no Kaives, no ģimenes, kurā ir 13 bērni, 12 brāļi un viena māsa, audzis tajos laikos, kad bērniem uz klona grīdas nolikta viena ēdiena bļodiņa, katram pa koka karotei. Lai tiktu pie sava kaktiņa, sava stūrīša zemes, vectēvs strādājis sevi nežēlodams: rentējis Meņģeles “Jauno muižu”, pavasaros piepelnījies, pludinot kokus pa Ogres upi, citos gadalaikos ģērējis ādas.

Vecāmāte - Emīlija no Menģeles “ Aliņiem”, arī Rudzīšu ģimeni Dievs svētījis ar kuplu bērnu saimi. Vecāmāte mācījusies skolā tajos laikos, kad atļauts runāt tikai krieviski, ja kāds runājis latviski, tam par sodu kaklā uzkārta vecu metāla rakstāmo spalvu virtene. Lai salaulātos ar Vilciņu, vecāmāte pāriet luterticībā.

Vilciņu ģimene “Ķentenos” ienāk tikai, kad beidzas Pirmais Pasaules karš. Karš nav saudzējis šo zemes stūrīti. Mājas nopostītas, smagā, mālainā zeme visa ierakumos un dzeloņdrāšu nostiprinājumos. Jāsāk viss no jauna. 14 gadu vecumā sākas Lidiņas, manas mātes, smagais , grūtais darba mūžs, nekad nav saudzēta šī saimniekmeita. Mammīte atcerējās, ka pēc kora mēģinājumiem un zaļumballēm, ne vienu reizi vien aizmigusi govis slaucot. Vest kokus ēkas būvei palīdz kaimiņi, arī Zeiberts, Zelmas tantes tēvs, kuram brangi zirgi bijuši.

Trīsdesmito gadu sākumā, Ķeipenes pienotavā, sāk strādāt jauns priekšnieks, piena meistars, beidzis Smiltenes piensaimniecības skolu, Ernests Līcis. Papam par Smilteni visu mūžu bija gaišas atmiņas, lepnums par šo skolu. Smiltenes piensaimnieku skola atradās vecā muižas ēkā, ļoti skaistā vietā. Šīs skolas puišus bija neērti saukt par piena puikām, tādēļ tos saukuši par paniņu puikām. Piemēram, Ķeipenes Ernests, strādājis Jaunās muižas krejotavā, lai tiktu pie vadītāja goda, nepieciešamas labas rekomendācijas. Līčiem rados populāri , visā Latvijā pazīstami siera meistari, viens no tiem Raize, tas arī viens no galvotājiem. Lidiņa nu viena pati “Ķentenu” māju mantiniece. Viņa iepazīstas ar Ernestu.

Tā, 1932. gada Jāņos, “Ķentenos” lielas, jautras kāzas. Par šīm kāzām mana mammīte stāstīja 1976. gadā, oktobrī, kad mūžībā aizgāja tēvs. Laulības notika Madlienas baznīcā. Par braucienu no Krapes, tēva dzimtā pagasta, stāstīja Tālis Nīgals, tēva brālēns. Braukuši pajūgos, pāri Ogrei pa iekaramo tiltu, vecaistēvs komandējis: “Tikai lēnām, uzmanīgi.” Blakus baznīcai skola, tur viešņas no tālienes kārtojušas štātes un frizūras, lai godam ieietu baznīcā. Viesu sanāk tik daudz, jo laulāti tiek divi pāri. Vecāmāte Emīlija redz, ka tik daudzi stājās viņu rindā, steigusies uz mājām, lai papildinātu galdus un cienastu. Ir uzbūvēts lielais labības šķūnis, tur tad arī kāzu galdi, vieta muzikantiem, puse šķūņa grīdas dancošanai. Lidiņai 22 gadi, Ernestam 24. “Jumtu” mājas tēvs nevar vien nopriecāties, vedeklai lielas mājas paredzamas mantojumā, apstaigājis viesus taujādams:”Kā Jums patīk šis meitēns?” Pēc nedēļas atkāzas “Jumtos”. Seko vienīgais vieglais gads mammītes mūžā. Gads dienesta dzīvoklī, Ķeipenes pienotavā. Nav jāceļas rīta agrumā uz kūti, nav jādara lauku sētā neapdarāmie darbi, tur arī es piedzimu – 1933. gada 26. jūnijā.

Paps no jaunības līdz mūža nogalei kaislīgs mednieks, viņa medību suns, dzeltens taksis Vena. Tā mani ļoti sargājusi, Zelmas tantei pat kājā iekodusi, kad viņa, salasījusi spaini aveņu, atnesusi Lidiņai. Venu ļoti labi atceros, tā savu maizi pelnīja godam. Papam uz takšiem mīlestība visu mūžu.

Mana piedzimšana, kā katra cilvēka ienākšana šai pasaulē, saviļņojošs notikums. Kaimiņš Jēkabsons no “Baltiņu Gribuļiem” atnāca raudzībās ar baltu ūdensrozi krūšu kabatā, lai smuka meita izaugot. Krusttēva izraudzīšana, uz šo godu pretendēja papa vecākais brālis Kārlis. Inteliģents mērnieks, pēc dabas jautrs, materiāli situēts vecpuisis. Paps gan sākumā liedzās, nedošot tak vecpuisim savu meitu rokās turēt, tomēr Kārlis krusttēva godā tiek. Krustmāte – jaukā un skaistā Irēna Ieleja, diemžēl viņu neatceros. Toties Kārlis bija ļoti sirsnīgs un mīļš. Krusttēvs mammītei teicis, ja būtu piedzimis dēls, tad viņš pat nezinātu ko dāvināt, par meitu mammīte saņem zelta rokas pulksteni,(arī sprādze no zelta) ar piebildi, kad meitai būs 16, tas viņai. Mammīte pulksteni lietoja, kad bija kādas godības vai cita iziešana. Šo pulksteni es labi atceros, tas glabājās papa sudraba papirosu etvijā. Uz etvijas vāka bija ļoti skaista zelta monogramma. Arī tā tika lietota svētku reizēs. Visos laikos tur glabājās dažas cara laika zelta monētas, vecāsmātes zelta saderināšanās gredzens, uz kura iegravēts: sirds, krusts un enkurs, zelta gredzentiņš ar rubīnu, mammītes zelta un baltmetāla rokas pulksteņi. Tas viss tika nozagts 1949. gada 25. martā, kāds no izvedējiem vienkārši iebāza kabatā šo etviju.

Trīsdesmito gadu vidū vectēvs paliek nespēcīgs. Smagais darba mūžs liek sevi manīt. Lidiņai un Ernestam jānāk uz “Ķentēniem” saimniekot. Māja, kā īpašums atraitnei – Emīlijai, bet otra puse meitai Alīdai. Vecāmāte savu pusi atdāvina znotam, Ernestam, ar noteikumu, mūža maizi un pajumti viņai jānodrošina. Lidiņas un Ernesta saimniekošanas laikā, saimniecības augšupeja, bet tie ir Latvijas zelta laiki – Ulmaņa laiki.

1938. gadā mājai sākās kapitālais remonts, pelēko guļbūves ēku apmūrē ar dzeltenajiem ķieģeļiem, atceros ķieģeļu kaudzes starp mājas logiem un graudu klēti. Mājai piebūvē verandu un tualeti, tiek izremontētas visas iekšējās telpas. Mājā astoņas istabas un liels ķēķis, arī ankambars. Mūsu lietošanā četras istabas – vecāsmātes istaba izlīmēta ar zilām tapetēm, mūsu guļamistabā gaiši zaļas krāsotas sienas, papa kabinetā brūni krāsotas sienas ar tumšākiem kvadrātiem un zelta svītrām, ciemiņu ēdamistabā gaiši dzeltena ar uzpūstām puķēm. Istabās baltas podiņu krāsnis. Vēl nav elektrības, ir tikai petrolejas lampas, ir telefons, ir radio. Ļoti mīlēju klausīties raidlugas. Labi atceros istabu iekārtojumu: papa kabinets, tuvāk pie loga rakstāmgalds, pie sienas dīvāns ar gaumīgi izšūtiem spilveniem, stūrī etažere, radio galdiņš, pie sienas liels melns sienas pulkstenis un stirnu radziņi.

Mammīte - liela rokdarbniece. Visiem četriem mūsu mājas logiem, viņas tamborēti aizkari no griestiem līdz grīdai, ar skaistiem rožu ziedu un kastaņlapu musturiem. Ir izšūti galdauti, dvieļi ar špicēm, spilvendrānas ar enzecēm, skaisti svītrotas segas, dreiliņu rakstā austi pārklāji. Pasūtīts ir mājas apkārtnes izdaiļošanas plāns, agrāk bija tikai vecāsmātes puķu dārzs, košumkrūmu puslokā ielenkts, tur ziedēja flokši, ķeizarkroņi, pujenes, daudzgadīgās jorģīnes. Tagad paralēli mājas sienai, plati zālāji, ar atsevišķām ziedu grupām stūros. Ķēķa durvju priekšā tīrs pagalms, aiz kura zaļš mauriņš. Svētkos, mastā plīvo Latvijas karogs, visur tīrība, kārtība. Tiek domāts par jaunas kūts celtniecību. Varētu pārdot skaisto birzi, žēl, tāds skaistums, tādēļ jāiekrāj naudiņa no saimniecības. Kūtī 30 govis, “Latvijas brūnās”, arī bullis savs, pārrauga uzraudzībā izkopts ganāmpulks, katrai govij savs ciltsraksts, ražības rādītāji. Cik nopratu, piens galvenais ienākuma avots, vēl arī bekoncūkas. Ir speciāli rati ar iedobēm lielajām piena kannām, kuras katru dienu ved uz pienotavu. Kūts galā piebūve – cūkkūts. Atceros graudu klēti – virs apcirkņiem karājās lieli žāvēti šķiņķi. Āboliņšķūnim blakus ratnīca, pie tās sienām sakārtas zirglietas. Šķūnī – federrati, līnijdroška, kamanas, arī darba rati un platā ore. Lauksaimniecības mašīnas – labības un zāles pļaujmašīnas, kartupeļu rokamā mašīna, arkli, ecēšas, kultivators, novietoti lielajā šķūnī, arī ragavas tur. Zirgu stallī 6-7 zirgi. 1939. gadā, kad notiek vāciešu repatriācija no Latvijas, paps “Šķerstēnu” ūtrupē nopērk skaistu izbraucamo zirgu – Romuli. Man, sešgadīgai meitenei, nebija zināmi papa nodomi pirkt zirgu, liels brīnums bija, kad paps zirga mugurā pajāja garām logam. Šo zirgu atņēma krievi un paps bija ielicis sludinājumu avīzē, varbūt kaut kur pamests klīst, bet atbildes nebija. Atceros vācu laikā, pie mums pieklīda kara zirgs, ievainots – pušumiem līdz kaulam. Tie sadzija un zirgu nosauca par Frici.

Saimniecības lauki iekopti un mēslu vešana īsta talka, arī man patika būt uz lauka un kopā ar meitām ārdīt. Ir izveidota notekgrāvju sistēma, grāvji iztīrīti, vajadzīgajās vietās tiltiņi, nekur nav krūmu. Paps izveido arī nelielu zivju dīķi. Pavasaros ielaiž karpu mazuļus, rudenī caur dambi nolaiž ūdeni un ar kartupeļu groziem izceļ pieaugušās karpas. Ir ābeļdārzs, kurš izsalst 1940. gada ziemā, ir bites. Sestdienās tiek noslaucīti visi celiņi un taciņas, visas malas kā ar lineālu novilktas. Par pastāvīgu puisi strādāja mēmais Andrejs un viņa sieva Aņa – vaļiniece. Uz lielajiem darbiem algoja divas meitas, parasti tās bija polietes.

Vecāki cenšas visiem spēkiem, lai viņu bērniem būtu labāka dzīve, jo aug divas gaišmatainas meitenes – Maiga un Lolita. Augām mīlētas, bet ne lutinātas. Lielā istaba, lielais ēdamgalds, galda galos krēsli, saimnieku vieta un mums mazajiem vienmēr jāceļas no rītiem uz brokastīm, jo visa saime ēdienreizēs ir kopā, bet no rītiem tik salds miegs, celties negribas. Bija arī govis jāpagana pa attāliem, parasti jau viņas aplokos ganījās. Iemācījos kūļus siet, ar savu grābeklīti sienu grābt. Cik garšīgs launags siena pļavā! Pār kalnu nāk mammīte ar baltu priekšautu un baltu lakatiņu galvā, uz pleciem nēši – vienā āķī spainis saldas tējas, otrā lielais grozs ar maizi, biezpienu un sviestu. Es prasīju, lai man smērē pikuci sviesta un pikuci biezpiena, jo biju ļoti strādājusi.

Paps – kaislīgs mednieks, mūs ņem līdzi dzīt zaķus. Vai kādu zaķi izdzinām, neatceros, toties atceros saskrāpētās, sabristās kājas. Nekad man nebija doma, ka es saimniekmeita, tādēļ liels brīnums K. Lapinska kāzās. Kāda kundzīte jautā man: “Vai šī ir tā saimniekmeita?” Pēc tam pastāsta senu gadījumu: Viesojušies mūsmājās, ar auto braukuši uz “Jumtiem”, ņemdami mūsu ģimeni līdzi. Es neparko negribēju kāpt mašīnā, teikusi: “Ar mašīnām brauc šādi, tādi, es esot bagāta saimniekmeita, es braukšu ar zirdziņu.”

Mammītei bija skaistas goda drēbes, gan zīda, gan smalkas vilnas kleitas ar mežģīnēm, skaisti mēteļi, skaista melna samta cepurīte, skaisti lakati un kurpes, somiņas. Arī mūs ģērba skaisti, abas vienādi. Reizi gadā tika aicināta šuvēja Alise no Meņģeles, lai apšūtu visu saimi. Mūsu goda kleitas bija baltas vai rozā ar falberiem.Rotaļājāmies ar pašu šūtām lupatu lellēm, greznākās bija ar galviņām. Rotaļlietas varēja izgatavot no koka skaliņiem. Vasarā spēlējamies “kapiņos”, veidojām tās no zemes, greznojām. Rotaļām izmantojām  arī zīles un kastaņus – tie bija mājdzīvnieki. Bija dažas bilžu grāmatas cietos vākos. Par cik mājās tika austas un vērptas darba drēbes, pa māju staigājām adītās zeķēs. Strikts bija dalījums, darba un goda drēbēs.

Ar visiem kaimiņiem draudzīgas attiecības. Man, Ķiršu Jānim jāpateicas par izglābto dzīvību. Papa zivju dīķī bija sekla vieta, kur bērni varēja peldēties un dziļā, pie dambja. “Ģibuļu” saime pēc kūts balsināšanas dodas uz dīķi mazgāties, man atļauts iet līdzi. Sievietes ar bērniem paliek seklā vietā, vīrieši aiziet uz dziļo. Es paņemu Ausmu pie rokas un ejam pāri dīķim. Es kā saimniece pa priekšu un grāvī iekšā, kājas iestieg dūņās. Man priekšā dzeltens ūdens ar sīkiem kukainīšiem gar acīm. Zelmas tante sāk kliegt un Jāņonkuls izvelk mani aiz matiem. Man bija ļoti slikti, ilgu laiku nebija vēlēšanās iet uz dīķi.

Ierasto dzīves ritmu piepeši izjauc pārmaiņu laiks. Trīsdesmito gadu beigās dzīve rit ierastā gaitā, kaut arī Eiropā jau karo, tas uz mums neattiecas. Tautā mīlētais vadonis atzīmē 60. gadu jubileju. Zemnieku biedrība dāvā vadonim vainagu no 60 zelta kviešu vārpām. Kādreiz, jau vecumā paps teica: “Nez kur palika mūsu dāvātais vainags?”

Pa balto lielceļu no austrumiem brauc krievu pajūgi, nožēlojami zirdziņi iejūgti nožēlojamos ratos, pelēkās, neglītās formās tērpti karavīri ar drausmīgām cepurēm galvā. Tikai vēlāk uzzinājām, ka tās sauc par “budjonovkām”, tautā jauns teiciens: “augšā puļķītis, apakšā muļķītis”.Mūs zaldātiņi neaiztiek. Tautā tas ienāca, kā “krievu laiki”. Steidzīgi izsludinātās vēlēšanas uzņem ar humoru. Pirms došanās uz vēlēšanām, paps ienāk lielā istabā ģērbies nosmērētās drēbēs, ap vidu apsiets striķis, būšot apģērbies pēc krievu modes. Vai tā viņš parādījās pagasta cilvēkiem – nezinu, bet šis skats man vēl šodien acīs. Parādās pagastā pirmie “sarkanie”, Krūmiņi, arī bagātā Baložu meita, Matilde. Steidzīgi tiek veikta zemes reforma. “Ķenteniem” atstāj 30 ha, mēmais Andrejs paņem 10 ha, bet turpina kopā ar papu tos apstrādāt, 10 ha piešķirti Baumanim. Viņam zeme iedalīta aiz dīķa un ģimene kopā ar bērniem iekārtojas uz dzīvi jaunajā siena šķūnī. Paiet gads un pajūgi brauc atpakaļ uz austrumiem. Kādu laiku lielceļš tukšs. Drīz vien jauni braucēji, lielās divjūgu orēs iejūgti dūšīgi zirgi, braucēji zaļās pieklājīgās formās, virsnieki pat greznās. Divjūgi Vidzemē – ļoti neparasts skats. Sākas vācu laiki, ar savu stingro kārtību, tie mūsu dzīvi nepasliktina. Mums nekā netrūkst, bet vairs nav nopērkamas zaļās un zili raibās veļas ziepes. Ziepes vāra mājās, pieliekot klāt sviestu, olas, smaržvielas , izgatavo arī sejas ziepes. Nevar nopirkt drēbes, mājās atkal vērpj un auž, gan balto linu audumu, gan svītrotu vai rūtainu darba drēbēm. Karš vēl kaut kur tālu. Pieaugušie lasa avīzi “Tēvija” un žurnālu “Laikmets”, spriež par notikumiem frontē. Pa vidu vēsturiskajam jūklim, Maigai jāsāk mācīties. Pa dienas vidu, kad brīvāks laiks, mammīte mācīs burtus, bet mammīte nervoza un Maiga neapķērīga, tas beidzas ar lielu raudāšanu. Raudu, ka negribu, ka mani māca mammīte, labāk papiņš. Viņš vakaros brīvāks un arī pacietīgāks. Laimīgā kārtā burti ābece ar lielo, skaisto gaili apgūti, jāsāk lasīt vārdi zem attēliem. Atmiņā: skaists, kupls koks, zem tā teksts, es lasu - “bērzs”, paps saka, nav bērzs, lasi!” “Es – ābele”, “nav ābele, lasi!” Tajā brīdī nespēju atcerēties nevienu koku. Izrādās, tur rakstīts ozols. Galu galā ābeci pieveicām un man uzdāvināja krāsaino zīmuļu kastīti. Atceros, ka ar dāvanām mūs nelutināja. Māsa Lolita, redz manas mocības ar ābeci, izlemj ātri un noteikti, grāmata jāpaslēpj tā, ka vairs nav atrodama un paziņo: “Es tādas muļķības nedarīšu, savus bērnus lasīt nemācīšu!”

Klāt skolas laiks, tā ir Madlienas skola, no mājām 5 km un jādzīvo internātā, bet mazajai Maigai vesela nedēļa internātā par ilgu. Apmēram vienu km no skolas, Ķeipenes pagastmāja, tur par skrīveri strādā Pēteronkuls. Viņam neliels dzīvoklītis pagastmājā, un par saimnieci strādā mīļā, labā Minnas tante. Mēs visi: Kārlis, Dzidra, Ausma un es, dzīvojam pie Pēteronkuļa. Pirmdienas rītā mūs aizved uz skolu, sestdienās atbrauc pēc mums, pa nedēļas vidu atbrauc kāda no māmiņām un atved ko garšīgu, pankūkas vai ūdenskliņģerus. Pēteronkuls radināja mūs pie kārtības, pārbaudīja skolas uzdevumus, neļāva sarunāties pie galda. Toties mums patika rotaļāties, saskatāmies un lielie smiekli. Nācās arī kaktā stāvēt. Tā pagāja mūsu pirmais skolas gads, otrajā gadā visi četri paziņojām, ka pie Pēteronkuļa vairāk negribam.

Mācoties 2. klasē, dzīvojām skolas internātā. Skolā bija arī elektrība, lielie prieki, kad tā vakaros nodzisa, pie lampas taču nevar visi mācīties, tad laiks rotaļām, dziedāšanai. Mūsu veselību doktorātā pārbauda dakteris Cīrulis. Te Madlienas skolā pirmo reizi redzēju kino, tās bija kara laika ainas, no kurām maz ko sapratu. Lielākās meitenes ada cimdus un zeķes leģionāriem. Arī es adu, valnītī jāieada Latvijas karogs. Katru vakaru – vakara junda, dežurējošā skolotāja vadībā jādeklamē:

Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai,
Un svētīts tas, kas drošs par viņu krīt.
Lai mūžu mūžos zelt un plaukt, Dievs, ļauj tai
Un saulei liek pār mūsu druvām līkt.
 

Mācīties patīk, mācos labi. Tā pienāk 1943. gada vasara. “Jumtos” plašā radu saime nosvin vecātēva 70 gadu jubileju. 1941. gadā beidzot apprecas krusttēvs Kārlis un vecaimātei ir trešā vedekla - Ženija, par viņu mamma teica: “Ženija Rīgā ir īsta dāma, bet uz laukiem “Jumtos”, koka tupeles kājās un uz kūti prom.”

Paps pagastā atbildīgais par strādnieku sadali. Pilsētu jauniešiem vasarā jāstrādā laukos, arī krievu gūstekņi jāsadala pa saimniecībām, tiek ievestas ģimenes no vācu ieņemtā Pleskavas apgabala. Atceros, ka pie mums strādāja gūstekņi, Ivans no Uzbekijas, otrs no Vidusāzijas, mazs, melnīgsnējs. Gūstekņi pie mums jutās labi, strādāja lauku darbus, kopā pie saimes galda un pamazām atkopās. Bijām ļoti noskumuši, kad tos ņēma prom. Atceros dienu, kad paps atveda mājās krievu ģimeni, viņus sauca par bēgļiem, kaut gan Latvijā viņus ieveda vācieši. Ratos sēdēja “babuška”, tās meita Ludmila un desmitgadīgs puišelis – Vaņka. Rokās tiem bija mazi sainīši, izskats nožēlojams. Vēlāk, pēc kara, šī ģimene aizbraukusi atpakaļ uz Krieviju ar diviem vagoniem mantu, tā runāja pagastā. Ar Vaņku, kā jau bērni, dauzījāmies, pirmo reizi dzirdēju krievu valodu, iemācījos dažus pantiņus.

1944. gadā krievu armija ienāk Latvijā, vācieši atkāpjas, fronte pie Ērgļiem, kādus 30 km no mums. Vienu nakti, laikam jūnijā, visi lielās izbailēs pamostamies, ārā gaišs kā dienā, debesīs karājās tādi kā lukturi, kas izgaismo, lidmašīnu rūkoņa, ložmetēju sprakšķi, grāvieni. Mums pirmais nakts uzlidojums. Ātri tiek sanesti salmu klēpji pagrabā, gultas drēbes, visa saime nakšņo pagrabā. Uzlidojumi atkārtojas katru nakti. Krievi cenšas sagraut dzelzceļa līniju uz Ērgļiem, taisnā līnijā, tas pavisam tuvu un baltā māja kalnā labi redzama. Atbrauc krusttēvs Kārlis un mani ar māsu aizved uz “Jumtiem” it kā drošībā, bet tik nemierīgā laikā atved atpakaļ, jo ģimenei jābūt kopā.

Mūsu māja pilna ar vāciešiem. Lielajā šķūnī zaldātu maizes ceptuve. Vācieši mīl bērnus, cienā mūs ar konfektēm, neaiztiek nevienu vistu, nedz sivēnu. Tiek kauti mājputni, šmorēti, likti kannās un aplieti ar taukiem. Mammīte cep garšīgu baltmaizi, kuru griež šķēlēs un žāvē. Mēs bērni vēl nesaprotam, kas mūs sagaida. Pienāk 1944. gada septembris, fronti pie Ērgļiem noturēt neizdosies, karaspēka daļas atstāj mūsu apkārtni, kaimiņi jau pabēguši, bet paps vēl negrib atstāt tik ļoti iemīlētās mājas, viņš nejūtas ne pie kā vainīgs, jo viss sagādāts ar godīgu un smagu darbu. Un tad mammīte saka: “Ja Tu nebrauksi, es ņemu katru bērnu pie savas rokas un eju prom.” Viņai bail no frontes, bail no 1941. gada.

Papam nekas cits neatliek, ka jūgt zirgus ratos un orēs, krāmēt mantas vezumos. Kumodes atvilktnes ar drēbēm tiek sakrautas vezumos, drēbes no skapjiem maisos, vēl miltu maisi, gaļas šķiņķi, kaut kas no traukiem. Vezumus pārsēja ar grožiem un striķiem, pārklāja ar lietusmēteļiem un zirgu deķiem. Sanāca kādi pieci vezumi. Jaunos kumeļus – Māri un Jumi, piesien pie vezumiem. Laiks pie vezumiem piesiet kādu govi, tās no mūsu ganāmpulka nav radušas iet piesietas saitē. Vēl šodien acīs skats, piesien pie vezuma vienu, otro, trešo, katra no tām izpleš kājas, noliec ragus un nekust ne no vietas. Nekas cits neatliek, ka pārgriezt valgus un palaist savā vaļā. Beidzot vezumam līdzi sāk iet melnraibā Cilda.

Tā 1944. gada, 24. septembrī mēs atstājam “Ķentenus”. Mājās paliek mēmais Andrejs ar Aņu un krievu ģimene. Līdzi uz bēgļu vezuma arī vectēva māsa Marta. Māsa labi atceras, ka jau “Kārklu” kalnā notiek ķibele. No bumbas sprādziena, satrūkstas ķēve Jumāra, lec pāri grāvim un salauž ilksi. Nu viens vezums jāveido par divjūgu . Pirmajā dienā braucām vieni, gar “Pelnu krogu”, kur ceļa virzienu norāda žandarms. Braucot pa meža ceļiem, bieži apšaudes, bumbu sprādzieni, mēs grāvjos, zirgi trūkstas no lidmašīnu rūkoņas. Pāri ceļam pārlido lidmašīna ar lielu, platu dūmu un dzirksteļu asti. Pirmajā dienā tiekam līdz Mālpilij. Tur satiekam “Kaukuru” ļaudis, “Ģibuļu” Krastiņus un “Ģibuļu” Baltiņu ar Gunāru, tālāko ceļu turpinām kopā.

Otrajā dienā tiekam līdz Ropažiem. Naktis vēl siltas, guļam šķūņos vai ratos uz maisiem. Ko izjuta pieaugušie, varu iedomāties tikai šodien, mēs bērni vēl tajā rudenī nenojautām, kāds būs mūsu tālākais liktenis. Mums bija interesanti būt kopā ar kaimiņu ģimenēm. Atceros, ka saulainā rudens dienā braucām cauri Rīgai, pāri Daugavai gar pašu Arkādiju, jo atceros sakopto parku, pilsētniekus pastaigājamies pa parka celiņiem, viss kluss, mierīgs, bet mēs braucam. Mūs novirza uz Kalnciemu, kad piebraucam pie Lielupes tilta, diena bija drūma, pelēka apmākusies, upe bez krastiem, dzirdējām cilvēkus runājam, ka te jau bijuši krievi – baiga sajūta. No tās dienas, Lielupe man nekad nav patikusi. Braucot cauri Džūkstei, atceros baznīcu. Aizupes muiža – pilnīgi tukša, istabās mēbeles un saklātas gultas, un tā mēs tikai braucām līdz aizbraucām līdz Ēdoles pagastam, jau 20 km aiz Kuldīgas. Jāmeklē pajumte, visas mājas jau pilnas ar bēgļiem, 6 km no Ēdoles, mūs pieņem “Brīviņu” mājās. Māja neliela, jau pilna, bet mums pieciem pat atsevišķa istabiņa. Zirgi šķūnī, gotiņām pēc tālā ceļa , atrodas vieta kūtiņā. “Brīviņu” mājās jau izmitināta skolotājas ģimene no Jelgavas, kuru acu priekšā sagrauta māja. Vēl viena ģimene no Nīgrandes, paši saimnieki saspiežas vienā istabā. Ziema jau klāt, saimnieki dod pajumti, bet nav lopbarības. Paps ļoti bieži apbraukā tuvākās un tālākās mājas, mainīdams drēbes pret sienu vai salmiem. Kā bēgļiem mums Ēdolē izsniedza maizi, dažreiz paps paņēma mani līdzi, es redzēju Ēdoles pili ar parku, pils dīķi ar saliņu, kura it kā savienota ar pazemes eju uz pašu pili.

Skolotāju ģimene sāk mazo mācīt lasīt un rakstīt, bet skolas jau nav, bērni toziem nemācās. Dzirdamas sīvas cīņas no Kurzemes, paps saņem pavēstes, ka nākošajā dienā būt pie pagastmājas, gatavoties tālākam ceļam uz Vāciju, bet katru reizi viņš atpērkas vai nu ar vācu markām, vai šķiņķi. Bieži apciemojam “Kaukurus” un Krastiņu ģimeni, kuri apmetušies netālu.

Abas ar Gunu saslimstam ar dzelteno kaiti., mammīte mūs ārstē ar pīpeņu tēju, kuras sameklējam saimnieku sienā. Paps paklusām pamedī mežā, vienreiz nepalaimējās, šāvienus bija dzirdējuši vācu zaldāti, papu apcietina, atņem bisi un aizved uz Kuldīgas ķieģeļu cepli. Ir 1945. gada aprīlis, pienāk kara beigas. Bija drūma, vējaina, pelēka diena, staigāju pa ceļu un raudzījos pēc papa, raudāju. Apkārt klīst nelaimīgi zaldātiņi, pāri pleciem, nūju galos balti karogi. Atgriežas paps, iznāk, ka krievi viņu atbrīvojuši un prieks nav ilgs. Pēc dažām dienām sākas ''ķemmēšana'', krievu karavīri pārbauda visas mājas, ķēdēs apseko visus krūmus un mežus, saņem ciet visus vīriešus, arī papu. Daži atgriežas, bet paps nē.

Mammīte paliek viena svešajā Ēdolē ar diviem bērniem, tanti, 7 zirgiem. Mammīte, kura visu mūžu strādājusi saimniecībā, neprot iejūgt zirgu. Palīdz kaimiņiene, kas palīdz iejūgt zirgus un kopā nolemj atgriezties mājās. Pirms aizbraukšanas no papa zīmīte, izmesta Liepājas pusē: “Aizbraucam nezināmā virzienā.” Jūnija mēnesī virzāmies uz mājas pusi, man ar māsu rokās groži. Gar ceļu redzamas sagrautas mājas, nesakopti lauki, baznīcai norauts jumts. Komisks atgadījums - naktī braucējas iet pēc siena, kas salikts gubās, bet aizķer zaldāta kāju, labi vēl, ka zaldāts neizšāva. Nobraucot no Kandavas stāvā kalna, koka miets jāliek riteņos. Atpakaļ uz mājām atnāk tikai govs Cilda, nabadzītei kājas uztūkušas, notītas ar drēbju lupatām Caur Jaunjelgavu atgriežamies “Jumtos”, tur tikai palikuši vecaistēvs ar vecomāti, par četriem dēliem nekas nav zināms. Nomazgājamies, atpūšamies un jābrauc tālāk. “Ķentenos” mums vietas nav, tur jaunie iedzīvotāji, izveidota lauksaimniecības palīgsaimniecība, mūs pieņem Zelmas tante un Jāņonkuls “Apsēnos” . Šie labie, mīļie cilvēki pieņem mūs, dalās savā šķidrajā pēckara ēdienā, iedod arī kādu kapeiciņu burtnīcām. Madlienas skola sagrauta, pēc kara atver atkal veco skolu, māsa iet 1. klasē, es, ceturtajā. Pirmskara laikā te bija nabagmāja, patvērums trūcīgiem pagasta cilvēkiem. Uz Ziemassvētkiem sanāk ar cienastu apkārtnes saimnieki, mācītājs notur svētvakara dievkalpojumu. Skola bija pieticīgi iekārtota, bet mīļa un jauka.

Pēc laika pienāk ziņa no papa: viņš dzīvs, atrodas Karēlijā, Petrozavodskas apgabala, Medvežgorskas filtrācijas nometnē, nolikti pie “Belamor – Baltijskij” kanāla atjaunošanas darbiem. Nometnē, kuru apjož divas rindās dzeloņdrāšu žogs, kur pa vidu sargsuņi. Vēstules bez aploksnēm ceļo no nometnes uz mājām. Cilvēki ir pieticīgi savās prasībās, bēdas mijās ar rūpēm un prieku. Apšūt mājniekus ir uzaicināts skroderis, uzšuj arī meitenēm. Man melnu vadmalas mētelīti ar mammas dzeltenās lapsas apkaklīti. Tā bija tik skaisti izstrādāta: spožas actiņas, mīkstas ķepiņas, atverama mutīte, kura ar baltiem zobiņiem satvēra asti. No karoga sarkanajām joslām un zilās vilnas drēbes, mums uzšuj kleitas. Skroderītis Ķiršiem draugs līdz mūža beigām., pašiem savas skroderdienas, sava veida joki un nekaitīgas izdarības. Te skroderīša kafijai piebērta sāls, te zem Zelmas gultas piesiets zvaniņš, te gultā paslēpta ūdens bļoda.

Vislielākās lustes bija ceļā no skolas, lielā barā pa Kārkla kalna ceļu. Pievienojās arī Gunārs ar brāli, kuram mājas citā pusē. “Ak, kungs! Tādi joki.”

Paiet ziema, man jau 14 gadi, es tā lielā strādniece “Jumtos”, daru visus darbus, slaucu govis, tīru mēslus, sienu labību kūļos, taisu siena un labības vezumus. Vectēvam pāri 70, uznāk sāpju lēkmes, mums diviem jātiek galā ar visiem darbiem. Vecāmāte sevi pietaupa, saimniecībai atstāti 10 ha zemes, ierakstīti kulakos un uzlikti lieli nodokļi. Pagasta vecākais bļauj uz vectēvu, draud ielikt cietumā par kaitniecību, par nemaksāšanu. Vectēvs mēģina paskaidrot, bet iegūst tikai kašķīga veča slavu. Tajā rudenī bagātīga ābolu raža, salasīti tiek daži maisi, lai vestu uz tirdziņu un dabūtu naudiņu. Braucam uz attālo Skrīveru tirgu, visi Skrīveri smaržo ar āboliem, visi dārzi pilni, kas pirks. Tirgū netiek pārdots neviens kg. Vectēvs bēdīgs. Man viņa tik ļoti žēl, ka uz mūžu palika nepatika pret tirgu un tirgošanu. Zelmas tante uz Rīgas tirgu veda paštaisītu sviestu, pienu, krējumu.

Pēc ”Apsēnos” nodzīvotā gada, mammītei piedāvā tādu kā saimniecības vadītājas vietu “Ķentenos”. Mums ierāda caurstaigājamo vecāsmātes istabiņu. Mūsu bijušajā guļamistabā dzīvo Ozoliņa kungs ar jaunu kundzi, papa kabinetā – agronoms. Mammītei jāgatavo priekšniekam pusdienas, jākopj saimniecība, samaksas nekādas.

1947. gadā pabeidzu 5. klasi, māsa – 2. klasi, šajā gadā atgriezās paps, viņš apmetās “Jumtos” un pēc skolas beigšanas, mēs visi tur pārbraucām. Mammai mājas solis – kūts, dārzi, lauki un vēl, meža izstrādes normas, ar rokas zāģi jāzāģē koki un jāizved no meža. Vienreiz, smagais baļķis bija uzkritis mammītei uz kājas, tā visa pietūka zili sarkana. Bet pašai tikai 37 gadi.

Man ar Gunu divi gadi Krapes skolā jāmācās. Skola atrodas 7 km no mājām, atkal internāts ar savām gultiņām, kopgalds, jauni draugi un jauni skolotāji. Mācāmies labi . Pavasarī un rudenī ejam tos septiņus km kājām, jo ir tik labi mājās. Piedalāmies pašdarbībā – tautiskajās dejās, dziedam korī, deklamējam un piedalāmies ludziņās. Svētku reizēs tā ir visa koncertprogramma, pēc tam dejas, un vecāko klašu skolēniem ir atļauts pāris stundas palikt. Ai, kā patīk, ja vēl uz deju uzlūdz vecāko klašu zēni. Pirmās simpātijas – ja zēns meiteni parauj aiz bizēm vai arī noķer un iedunkā. Turpinās klikatu, vējjaku laiks. Reti, reti kāda ledenīte ir nopērkama, jo jāiztiek ar biešu sīrupa saldumiem.

1949. gada pavasaris. 25. marta rīts, skolā paēstas brokastis, sākusies pirmā stunda, jo tūlīt beigsies pirmais ceturksnis. Klasē ienāk klases audzinātāja, skolotāja Lūka: “Meitenes, Jums atbrauca pakaļ.” Paklausīgi ejam, gaitenī stāv zaldāti ar šautenēm, kuru galos durkļi, gatavībā durt. Apģērbjamies, paņemam skolas somas. Ar smago mašīnu mūs aizved uz netālo Krapes pienotavu, tur, brīvajā telpā savesti pagasta ļaudis, katrs sēž uz sava sainīša. Tajos palagos un segās kaut kas ir sasviests. Ieraugam savus vecākus un vecomāti ar vectēvu. Ap trijiem naktī esot iebrukuši mājās, stundas laikā bija jāsagatavojas. Tēvam nemaz nav ļāvuši palīdzēt, nokomandējuši: “Sēdēt pie galda, rokas aiz muguras, nekustēties.” Vectēvam un vecaimātei tikai viena doma: sirds izturēs tikai līdz ceļa galam, kāda tur gatavošanās. Mammīte, izklājusi uz grīdas palagu, krāmē no skapja, kas pagadās, aizmugurē stāvošais zaldāts: “Priekš kam Jums tas?” Nav ne izmisuma saucienu, ne skaļas raudāšanas, ir klusums, apjukums un pilnīga neziņa, kas pāriet drūmā nojausmā. Pievakarē visus aizved uz Skrīveriem, tur jau gaida ešelons. Gar ešelonu staigā zaldāti un tikai tad, kad ešelons piepildīts, sākas ilgais, tālais ceļš. No vagoniem sāk izlaist, kad esam kaut kur tālu prom pie Urāliem. Reizi pa reizei mūs visus izlaiž. Vīrieši aiziet vagonu otrajā pusē, sievietes paliek, apkārt staigā zaldāti ar šautenēm, bet mēs visi tupam, viens pret otru, jau pamatīgi izraibinātā dzelzceļa malā.. Kāds kauns, kāds pazemojums, vagonu apakšas vaļējas.

Pēc mēneša esam aiz Tomskas Asinā, dzelzceļa tālāk nav, jāgaida kādas divas nedēļas līdz Culimas upē izies ledus. Mūs izvieto nometnes barakās, pa teritoriju drīkst staigāt. Šajās barakās nomirst daudz vecu cilvēku, arī Sniedžu māte, kuru mašīnā tika nešus ienesta. Aizved aizgājušos, citu uz cita sakrautus, palagos ietītus, pavadīt nevienu nedrīkst.

Ir maijs. Culima atbrīvojusies no ledus, atnāk kuģis “Komsomoļec Altaja”, pa ceļam grupiņu ļaužu atstāj krastā. Mūs vēl ilgi ved tālāk, līdz izsēdina. Naktī uzsniga sniegs, mēs, bērni gulējām zem apsnigušajām drēbēm, uz saviem saiņiem. Mums vēl jābrauc pa purvainu taigas stigu līdz nokļūstam nelielā pelēkā, nabadzīgā sādžā – Visokij. Vietējie iedzīvotāji, nabadzīgi ģērbušies, ziņkārīgi mūs vēro caur sētu zedeņiem,  “fašistov privezļi”. Mūs, sešus cilvēkus, kolhoza priekšsēdētājs ielaiž vienā no savām divām istabām. Guļam uz grīdas. Komandantūrā parakstam, ka esam nometināti uz mūžu, ja kāds uzdrošināsies vietu atstāt – draud 25 gadi cietumā. Kolhoza brigadieris katru rītu uz sava zirga apbraukā mājeles un izrīko darbiniekus. Mammīte ar Oša kundzi tiek norīkotas pie ecēšām. Uz lauka, govis nav apmācītas vilkt ecēšas, tādēļ viena velk, otra stumj, govs neklausa, brigadieris lamājas, jēgas nekādas. Te gan jāraud, gan jāsmejas. Atdzīvojās drausmīgie odu bari, vietējie staigā garās biksēs, uz galvas tīkli. Mums tādu nav. Bērniem jāravē usnes no sējumiem. Odu kodumi niez, sakasītajās vietās veidojās strutojoši augoņi. Odus nomaina moškas, kuras lien aiz aprocēm, apkaklēm un tieši šīs vietas līdz jēlumam sakož. Nevar teikt, ka esam badā, bet pusbadā gan, līdzi paņemtais ātri sarūk. No noliktavas izdod kādu kilogramu zirņu vai zirņu miltu, vai kādu kilogramu auzu, kuras samaļam kaimiņu dzirnavās. Tās ir divi ciedru bluķi, kuros iestiprinātas metāla plāksnītes. Samalto sadala: no smalkumiem milti, rupjākie - putraimi, sēnalas izmērcē ūdenī un vāra. Kartupeļu visā sādžā nav, tie apēsti un iestādīti. Kad strādājām tālajās pļavās, uz ugunskura vārījām lielu katlu auzas vai prosas biezputru. Gada beigās vēl bijām kolhozā parādā palikuši. Vēlāk mūs izmitina būdā, kur telpas lielāko daļu aizņem krievu krāsns. Tā ir no apaļiem kokiem, istabas bez apmetuma, koku spraugās sūnas vai pakulas. Ziemā būdu aprok līdz jumtam ar sniegu. Tad arī par pēdējo naudu, kažoku un skaisto segu, paps nopērk melnraibu govi – Boiku. Ak, Dievs, kāda viņa nabadzīte bija, kā malkas zāģējamais krāģis! Vietējie, arī bargajā Sibīrijas ziemā, laida pa sādžu govis ganīties, lai meklētu kādu siena vai salmu sauju. Mammītes kopšana, un ar laiku gotiņa kļūst par pienīgu govi.

Pamazām arī bērnus iesaista nopietnākos darbos, kad sākas ražas novākšana, dienā kūlīšu siešana labības laukos, naktīs kulšana, ar tādu jokainu kuļmašīnu, kuras ratu griež zirgs. Mans uzdevums, ar grābekli raust nost salmus, vienlaicīgi tos izkratot. Visas rokas sadurstītas, mugura sāp. Paps, redzot mani tik nomocītu, ļauj atpūsties, uz darbu neiet. Pēc pāris stundām jāiet uz kantori, pār mani gāžas priekšsēdētāja sašutums un dusmas, dūru sitieni pa galdu, “trekno” lamu vārdu krājumam, pievienojas draudi par kaitniecību un sabotāžu. Dziļi satriekta aizgāju atpakaļ uz lauka ar stingri apņēmos – es mācīšos.

Latvijā man nebija lemts pabeigt septīto klasi, krievu valodu nepratu, tomēr aizgāju uz skolu kaimiņu sādžā, jo komandantam nebija tiesību to liegt. Māsa, mazāka būdama,  vieglāk iekļaujas jaunajā vidē. To nevaru teikt par sevi, esmu vientuļa malā stāvētāja. Ejot uz skolu man mugurā papa puskažociņš, zem brunčiem papa baltās apakšbikses, kājās papa zābaki. Mums nav ne vateņu, ne vaļinieku. Ziema ļoti auksta, gaisā virmo spīdoši ledus kristāliņi, rīkles galu sals svilina. Skolotājas pret mums iecietīgas, cenšamies, bet no izlasītā, maz kas saprotams. Jāņonkuls atsūta vārdnīcu.

Rudenī, lielās sāpēs nomirst vectēvs, no atrastiem dēļu galiem uztaisa zārku, abas ar vecmammu pinam vainagus, greznojam ar puķēm, taisītām no burtnīcu lapām. Paps ar mammu strādā pie zirgu kopšanas, kādā aukstā ziemas nakti piedzimst kumeliņš un nosalst. Papam draud ar cietumu.

Pēc visiem padarītajiem darbiem, apkūlības apvieno ar Oktobra revolūcijas gadadienu, kolhozā lieli svētki. Skolā jāraksta lozungi. Visa sādža ēd, dzer un līksmo. Viss, kas kolhozā izaudzēts, jānodod valstij. Pašiem par darbu daži kilogrami graudu. Mammītei veselība sabendēta, kolhozs ved uz rajona centru nodot labību, tajā pašā reizē uz slimnīcu aizved mammu. Viņa nevar paiet. Slimnīcā mammīte noguļ pusgadu. Diagnoze, izkaisītā skleroze. Paldies dakterim Sidorovam, kas viņu ārstēja, pacietīgi un ilgi nācās atgūt kustības, jāiemācās no jauna staigāt. Komisija viņu atbrīvo no darba kolhozā. Nav arī naudas, bet tā jau visiem tur. Kaut ko nopelna vietējie meža darbos, bet latviešus uz turieni nelaiž. Toties zeme Sibīrijā auglīga un Jāņos stādītie kartupeļi dod bagātīgu ražu. Savā dārzā atļauj strādāt, tikai tad, kad pabeigti pavasara darbi kolhozā. Uz mēslu čupām aug gurķi, Boika spīd un laistās, ir laba piena devēja. Viņai piedzimst telītes, kurām uzreiz atrodas pircēji. Pēc septītās klases beigšanas, komandantūra atļauj man mācīties vidusskolā. Vasarās atļauj pastrādāt un nedaudz nopelnīt. Tā esmu izvairījusies no bieda – kolhoza.

Pēc Staļina nāves situācija mainās. Padomju Savienības vadoņu maiņa noved pie tā, ka 1957. gadā izsūtījumu atzīst par nepamatotu, dažādu kategoriju ļaudis pamazām tiek atbrīvoti. Pirmos atbrīvo Tēvijas kara dalībnieku ģimenes, pēc tam skolotāju ģimenes un pēc tam pārējos. Jāsagrabina nauda atpakaļceļam, nabadzīgā mantība tiek sapakota maisos un 1957. gada vasarā, mūsu ģimene atgriežas Latvijā, fufaikās un kirzas zābakos.

Es uz dažiem gadiem palieku Sibīrijā, mācības neklātienē Tomskas pedagoģiskajā institūtā, un arī mīlestība. Izpelnos vispārēju neizpratni un nosodījumu. Pelnīti Latvijā neviens atplestām rokām nesagaida, izņemot pašus tuvākos, arī rocība pamaza, jāsāk viss no jauna. Papam 49 gadi, mammai 47 gadi un galīgi sagrauta veselība, vecaimātei 83gadi. Priecē tikšanās ar radiem, sarakste ar tēva brāļiem Amerikā.

Pirmā apmešanās vieta, maza istabiņa Tāšu ielas mājā, nav vietas ne Ķeipenes “Ķentenos”, ne Krapes “Jumtos”, tur citi saimnieki. Jāņonkuls strādā Suntažos , labības pieņemšanas punktā, dzīvo dienesta dzīvoklī un viņam izdodas pierakstīt mūs savā dzīvoklī. Papu pieņem darbā par siltumnīcu kurinātāju Dammes dārzniecībā Imantā. Tāšu ielas dzīvoklītis kļūst par šauru, jādomā par jaunu dzīves vietu. Papam piedāvā darbu Rīgas dārzniecību govju fermas pārzini un dzīvokli Voleros, pašā Daugavas krastā. Dzīvoklītis gaišs un mājīgs, var sākt iegādāties mēbeles Gadu pēc atgriešanās arī mammīte sāk strādāt Babītes dārzniecībā. Padomju laikā daudzi uzskatīja, ka tas, kas ir, pieder visiem un ņēma, ko tik varēja paņemt, tikai ne mammīte. Redzēdams šo godīgumu, dārznieks teica: “Lidīt, paņemiet noliktavā kaut ko no izaudzētā”, tad arī mammīte atļāvās paņemt kādu sauju lociņu vai salātu, tūlīt atrādot dārzniekam, ko viņa ir paņēmusi. Mammīte nostrādā līdz pensijai (1965. gadā), par grūto darba mūžu, sabendēto veselību, viņai septiņi gadi darba stāžs un 16 rubļu pensija.

Dievs, devis cilvēkiem arī skaistus brīžus, sagaidot gan pārbūves laiku, gan “Atmodu”, pieredzēt slaveno Baltijas ceļu (1989. gada. 23. jūlijā), kad ļaudis no Tallinas cauri Rīgai, cauri visai Latvijai līdz Viļņai, pēc radio signāla sadevās rokās, izpaužot savu vienotību atgūstot neatkarību, pēc gada, liesmojošie ugunskuri no Tallinas līdz Viļņai. 1991. gadā – barikādes, apšaude Rīgas centrā, Latvijas valsts neatkarības pasludināšana, karoga un himnas atgūšana. To visu nepiedzīvoja mani vecāki. Staļina laika represijas tiek atzītas par nelikumīgām un dzīvi palikušie ieguva “Politiski represētās personas'' statusu, tiek piešķirtas privilēģijas – lielākas pensijas, atvieglojumi braukšanai sabiedriskajos transporta līdzekļos, lētāki medicīnas pakalpojumi un zāles.

Pirms neatkarības atgūšanas, valdība atļauj iegūt apsaimniekošanā zemi, veidot savas saimniecības. Tā saucamajiem Breša zemniekiem, liels valsts atbalsts, tiek ierādītas cirsmas kokmateriālu sagādei, palīdzot ar pievadceļu izbūvi. Saimniekot gribētāju daudz, tādēļ tiek izdalīta arī “Ķentenu” zeme. Kad par savu zemi sāk domāt māsas dēls, Gunvalds, nekas vairs nav palicis pāri, 1989. gadā caur tiesu tiek atjaunotas īpašuma tiesības, daļa zemes atpirkta par sertifikātiem un saimniekošana jāsāk no sākuma, jo maz kas palicis pāri no agrāk iekoptās saimniecības, dzīvojamā māja ar to pašu krāsojumu, mazā klētiņa ar cauru jumtu, izcirsti meži visur krūmi, krūmi. Labi, ka palikusi aka un pagrabs.

Tagad pa “Ķentenu” mājas pagalmu atkal skraida Lidiņas un Ernesta bērni, mazbērni un mazmazbērni. Lai zied un zaļo šīs zemes stūrītis.