Georgija Raitupa atmiņas


Georgija Raitupa atmiņas

 

 

 


 

Georgijs Raitups
Dzimis 1928. gadā
Rīgā
 

Dienests.

Moto:
Atgriešanās, atgriešanās,
Ai, cik zemu zāle klanās,
Un pie kājām klanās mīksta!
Vai es viegliem soļiem drīkstu,
Iet pie tevis, zāle labā!

Bija 1948. gads. Agrs pavasaris. Sāka mosties daba, koki, ziedi, ziemas sniegi, sali bija beigušies. Arī es biju beidzis vidusskolu (1948.01.07.) un izkalis plānus turpmākai dzīvei. Mācības, darbs, augstskola. Nomira tēvs. No visiem radiem palika tikai māte un kara komisariāta pavēste par ierašanos apmācībām padomju zaldātu pulka skolā, ar turpmāko nosūtīšanu varenās „roģinas” robežu apsardzei tālajos austrumos pie Ziemeļu Korejas.

Man šie turpmākie pavērsieni bija kā sunim pātaga. Uzskatīju, ka pie visa vainīgs ir „Staļina tētiņš”. Viņš bija tas, kas mūsu mierīgo dzīvi pārvērta par elli. No Rīgas mēs bijām 8 latviešu puiši. Es biju tas, kurš vedināja puišus nepakļauties vada komandiera stulbajām pavēlēm. Piemēram, vasaras nometnē Rovnā (Ukrainā), puišu nomestos izsmēķus, pusdienas atpūtas laikā, visam vadam (9 cilvēki) vajadzēja ar dziesmām nest uz 2 km attālo mežu, izrakt tur lielu bedri un apglabāt. Dienēju 120 mm prettanku artilērijas pulkā. Lielgabalus, kuri svēra apmēram 2 t, dienām vajadzēja bez vajadzības stumdīt. No kalna purvā, no purva laukā, tikai tādēļ, ka bijām latvieši no Rīgas. Protams, tas darbiņš mums nebija pa spēkam. Ja kāds no vada zēniem, savus zābakus nebija notīrījis līdz spīdumam, protams, vada komandieris cēla visu vadu augšā un visi gājām „sliņķim” tīrīt zābakus. Šādus un līdzīgus piemērus varu uzskaitīt vēl un vēl. Tas viss bija aprakstīts karavīra reglamentā, kuru bija parakstījis Staļins.

Mērs bija pilns. Es sāku atklāti aicināt puišus nepildīt vada komandiera prasības. Izveidojās stāvoklis, ka uz cara laika kuģa, zupā atradās tārpi, kas nebija pieļaujami. Es saplēsu reglamentu, kuru bija parakstījis Staļins un izmetu laukā pa logu. Arī komandierim mērs bija pilns.

Mani apcietināja, nodeva kara tribunālam. Par graujošu pretpadomju darbību, aģitāciju un propagandu, Kara tribunāls, man „piešķīra” pavadīt 8 gadus Padomju Savienības cietumos un lēģeros.

Tā kā jau tad man bija vidusskolas izglītība un celtnieka profesija, mani „etapēja” uz atomelektrostacijas būvniecību Angarskas pilsētā, Sibīrijā. Manā dzīvē atkal atšķīrās viena jauna lapas puse. Tā bija „brīnišķīga” zeme, kur 364 dienas bija ziema, pārējās - vasara. Upes tur sala ciet nevis no augšas, kā tas notiek Latvijā, bet gan no gultnes pamatnes. Zivju tajās upēs nav. Tur es ''nolauzu'' trīs gadus. Tā kā biju jauns un spēcīgs, tiku iedalīts „nakts” brigādē. Brigāde sastāvēja no 30 arestantiem, kuriem bija jāizkrauj preču vilciena platformas, kuras atveda naktī. Nekā sevišķa uz platformām nebija, betona bloki dažādās konfigurācijās, bet ar iespaidīgu svaru – 0.5, 1.0, 1,5 t, plienakmeņi dzīvojamo un rūpniecības ēku pamatiem, dažāda satura kravas. Temperatūra nakts laikā – -30, strādājām 10 – 12 stundas naktī vai dienā. Izkraušanas mehānisms – jaunu puišu rokas. Brigādē visi bijām ar politiskiem pantiem. Dzīvojām vienā barakā, jutām viens otra morālu atbalstu.

Mūsu brigāde skaitījās „smago darbu brigāde”, kur soda termiņš skaitījās, viena diena par trim dienām, tas nozīmēja, ka strādājošie brigādē savu „sroku” varēja „nolauzt” trīs reizes ātrāk nekā sēžot „lēģerī” uz nārām.  Uz „būvēm” strādāju tik ilgi, kamēr „Staļina tētiņš” nolika karoti, pēc tam sākās reformas.

1953. gadā mani atbrīvoja, izdeva PSRS Iekšlietu ministrijas izziņu, ka esmu atbrīvots ar sodāmības noņemšanu. Protams, tūlīt braucu uz savu dzimto pusi – Rīgu, kur dzīvoju ceturtajā paaudzē. Mani atbrīvojot, „lēģeris” iedeva pa šiem gadiem nopelnīto naudu – 20.00 rbļ. Braucot cauri Maskavai, nozaga manis nopelnītos 20.00 rbļ., sakiet vēl, ka uz pasaules nav labu cilvēku! Mani, no Maskavas līdz Rīgai, pa „zaķi” atveda vilciena pavadone! Iebraucot Rīgā, man nebija ne maizes, ne pajumtes, ne naudas. Vajadzēja pieteikties kara komisariātā. Komisārs pateica: Rakstam „arestants”, sāku skaļi protestēt, kas es par arestantu, neesmu nekāds arestants, mani nekur neņems darbā! Viņš pasmējās un ierakstīja, ka es mācījos pulka skolā par seržantu, kas arī atbilda patiesībai.

Dabūju darbu celtniecības pārvaldē, kur dienā strādāju par meistaru, bet vakarā kādā citā uzņēmumā par kurinātāju. 1992.gada 31.martā Latvijas Republikas Augstākā tiesa izsniedza man Reabilitācijas apliecību, kurā Armijas pretizlūkošanas daļa sniedza ziņas par nelikumīgām represijām. Reabilitācijas apliecībā norādīts, ka karaspēka daļas kara tribunāls mani ārpustiesas kārtā represējis.

Pēdējos desmit pirmspensijas gadus esmu nostrādājis pašvaldības policijā par instruktoru un policistu. 1997. gada 2. februārī, pēc mana lūguma, Rīgas pilsētas dome izsniedza Politiski represētās personas apliecību Nr. 0100047.

Tu sāpes nenojaut, kas manī kvēl,
Un tajos brīžos, kad kļūst ļoti grūti,
Es arī jūtos gluži maza vēl,
Man glausties gribas tad pie mātes krūts. (Ā.Elksnse)

Dzīves stāsti

Dzīvesstāstu atmiņu krājums ''Atmiņu vijums''
Katrs stāsts ir tikai maza daļiņa no cilvēka dzīves.
Lasīt vairāk...


Aldas Roķes atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Mazsalacā
Lasīt vairāk...


Veras Krieviņas atmiņas
Dzimusi 1956.gadā Noriļskā
Lasīt vairāk...


Andra Jordāna atmiņas
Dzimis 1930.gadā Tukumā
Lasīt vairāk...


Ingrīdas Muskares atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Bolderājā
Lasīt vairāk...


Aleksandras Lūres atmiņas
Dzimusi 1910.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Zaigas Grīnbergas atmiņs
Dzimusi 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Valijas Kalnietes atmiņas
Dzimusi 1943.gadā Susējas pagastā
Lasīt vairāk...


Metas Kronbergas atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Bīriņu pag.
Lasīt vairāk...


Dzintras Isakas atmiņas
Dzimusi 1941.gadā
Lasīt vairāk...


Marijas Moisejas atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Daugavpilī
Lasīt vairāk...


Staņislava Lavrinoviča atmiņas
Dzimis 1927.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Ilmāra Veliņa atmiņas
Dzimis 1931.gadā Liepupē
Lasīt vairāk...


Vijas Ķerpes atmiņas
Dzimusi 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Irinas Holmas atmiņas
Dzimusi 1924.gadā
Lasīt vairāk...


Pētera Bērziņa atmiņas
Dzimis 1927.gadā Lubānas pagastā
Lasīt vairāk...


Maijas Circenes atmiņas
Dzimusi 1942.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Vijas Teteres atmiņas
Dzimusi 1929.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Rasmas Braueres atmiņas
Dzimusi 1924.gadā Ilzenes pagastā
Lasīt vairāk...


Māras Dreimanes atmiņas
Dzimusi 1937.gadā Mazsalacas pag.
Lasīt vairāk...


Andra Kristapsona atmiņas
Dzimis 1935.gadā
Lasīt vairāk...


Artūra Purava atmiņas
Dzimis 1919.gadā
Lasīt vairāk...


Smuidras Liepiņas atmiņas
Dzimusi 1930.gadā Ādažu pagastā
Lasīt vairāk...


Gunāra Ivāna atmiņas
Dzimis 1922.gadā
Lasīt vairāk...


Ritas Tones atmiņas
Dzimusi 1933.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Laimoņa Upmaļa atmiņas
Dzimis 1927.gadā Ērģemes pagastā
Lasīt vairāk...


Roberta Jurcika atmiņas
Dzimis 1930.gadā Bauskas rajonā
Lasīt vairāk...


Jāņa Tītmaņa atmiņas
Dzimis 1929.gadā "Vecvēveros"
Lasīt vairāk...


Rasmas Krastiņas atmiņas
Dzimusi 1936.gadā Ropažu pagastā
Lasīt vairāk...


Zuzannas Rjabcevas atmiņas
Dzimusi 1944.gadā
Lasīt vairāk...


Brigitas Laimiņas atmiņas
Dzimusi 1947.gadā Krasnojarskas novadā
Lasīt vairāk...


Loretas Kalniņas atmiņas
Dzimusi 1954.gadā Jakutijā
Lasīt vairāk...


Mārītes Bogdanovas atmiņas
Dzimusu 1941.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Jura Jankovska atmiņas
Dzimis 1939.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Jāņa Plātes atmiņas
Dzimis 1947.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dzintras Jātnieces atmiņas
Dzimusi 1939.gadā Liepājas raj. Lažas pag.
Lasīt vairāk...


Česlava Kučinska atmiņas
Dzimis 1928.gadā Ludzas apriņķī
Lasīt vairāk...


Intas Bulēnas atmiņas
Dzimusi 1951.gadā Krasnojarskas novadā
Viņa dzīvesstāstu atmiņu krājumam "Atmiņu vijums" nodod savas mātes, Lūcijas Bulēnas, dzimušas 1923.gada 24.janvārī, Rīgā, rakstītās atmiņas un dokumentus.

Lasīt vairāk...


Gaidas Kampes atmiņas
Dzimusi 1938.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dainas Ģērķes atmiņas
Dzimusi 1929.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Voldemāra Rantiņa stāsts
Dzimis 1924.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Elitas Lindenbergas atmiņas
Dzimusi 1948.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Dzintras Rudzītes atmiņas
Dzimusi 1936.gadā Alūksnes rajonā
Lasīt vairāk...


Romāna Rudzīša atmiņas
Dzimis 1931.gadā Maskavā
Lasīt vairāk...


Georgija Raitupa atmiņas
Dzimis 1928.gadā Rīgā
<


Hildas Krogzemes atmiņas
Dzimusi 1932.gadā Ternejas pagastā
Lasīt vairāk...


Maigas Ivanočko atmiņas
Dzimusi 1933.gadā Ķeipenes pagastā
Lasīt vairāk...


Dzintara Kaulakāna atmiņas
Dzimis 1944.gadā Liepupes pagastā
Lasīt vairāk...


Ināras Zeidmanes atmiņas
Dzimusi 1930.gadā Limbažos
Lasīt vairāk...


Leonīda Bergmaņa atmiņas
Dzimis 1930.gadā Lielauces pagastā
Lasīt vairāk...


Liānas Mauriņas atmiņas
Dzimusi 1934.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Lijas Čerņikovas stāsts
Dzimusi 1934.gadā Rīgā
Lasīt vairāk...


Voldemāra Eglīša atmiņas
Dzimis 1923.gadā Valmieras apriņķī
Lasīt vairāk...


Intas Bulēnas atmiņas
Dzimusi 1951. gadā
Krasnojarskas apgabalā

Lasīt vairāk...


Aleksandra Grīnberga atmiņas
Dzimis 1953. gadā
Magadānas apgabalā

Lasīt vairāk...


Astrīdas Holmas atmiņas
Dzimusi 1954. gadā
Krasnojarskas apgabala Tasejevo

Lasīt vairāk...


Gaidas Plaunovas atmiņas
Dzimusi 1949. gadā
Petropavlovskas apg., Kazahstanā

Lasīt vairāk...


Jāņa Alsberga atmiņas
dzimis 1955. gadā
Omskas apgabala, Maskaļenku rajonā

Lasīt vairāk...


  • Projektu līdzfinansē:
Šī vietne izmanto Google Analytics sīkdatnes (cookies) apmeklējuma statistikai. Vietne nevāc apmeklētāju datus. Sīkdatnes Jūs varat atslēgt pārlūkprogrammas iestatījumos. Uzzināt vairāk